Šoreiz piedāvāju izmēģināt vai, iespējams, atcerēties sen piemirstu ēdienu, ar kuru ome noteikti varēs kārtīgi nobaidīt pilsētā uzaugušu mazbērnu. Savukārt vidējās paaudzes cilvēkiem, kuri pārcēlušies uz dzīvokļiem ar centrālo apkuri, tā varētu būt viena no bērnības garšām.
Tātad – uz oglēm cepta siļķe. Vēsture klusē, kāpēc radies šis savdabīgais ēdiena pagatavošanas veids, toties viedokļu krustugunīs nereti nonāk tas, ka zivs pirms novietošanas uz oglēm ir jāietin avīzē. Lai nu kā, bet ne jau katru dienu, pat ne katru mēnesi celsim galdā šādi ceptu siļķi, un mūsdienu pasaulē ne tādus vien brīnumus apēdam pat nezinādami, ko mums piedāvā, piemēram, veikalu plauktos skaisti iepakotie pusfabrikāti.
Esmu redzējusi receptes, kurās siļķi iesaka gatavot neķidātu. Tā neesmu mēģinājusi darīt, jo nekādu saprātīgu argumentu tam, ka garšas buķetei būtu jāpievieno zivs iekšas, nespēju atrast. Tātad – izvēlamies pēc iespējas treknāku mazsālītu siļķi (vai vairākas, ja ēdāju vairāk), sameklējam melnbalto avīzi, cepampapīru un neaizmirstam iekurināt krāsni. Cepampapīrs šajā gadījumā ir kompromisa variants, iebildumiem par avīžpapīra kaitīgumu. Atceroties laiku, kad mūsu mājās šādu ēdienu gatavoja vēl “Pravdas” vai “Cīņas” lapaspusēs ietītu, tad svarīgie partijas paziņojumi piekļāvās pie pašiem siļķes sāniem.
Kad krāsns izkurējusies līdz skaistām vēl kvēlojošām oglēm, sagatavojam zivi. Izķidātu to vispirms ietinam cepampapīrā, pēc tam rūpīgi satuntuļojam vairākās papīra kārtās, kuras veidojam no kārtīgi samitrinātas avīzes. Jau pirmo cepampapīra kārtu tinam ar aprēķinu, lai cepoties ēdiena sula paliktu iekšpusē.
Kad zivs satīta, liekam uz oglēm un ļaujam tai pagulēt uz katra sāna divas reizes pa 10 minūtēm. Ja ogles nebūs pārāk izdegušas, siļķe būs gatava. Nevajaga baidīties, ka ārējā avīze sāk gruzdēt, tomēr atstāt bez uzraudzības arī nevajadzētu, jo šajā procesā tomēr jāpaļaujas uz sajūtām. Ja ogles par lielām vai krāsnij vilkme pamatīga – pusdienas vai “aizlidot” skurstenī.
Kamēr zivs karsējas krāsnī, noliekam jau pa ķērienam cepešpannu, uz kuras ērti sarindot apdegušās zivju “pagalītes”. Nedrīkst aizmirst, ka zivis no krāsns “nāks” laukā ar krietnu dūmu piedevu, tāpēc – vai nu atvēram logu vai steidzīgi dodamies ārpus telpām, kur apdzēšam gruzdošās vietas un tad nesam pannu atpakaļ virtuvē, lai zivs nedaudz padziest.
Uzmanīgi atbrīvojam zivi no papīra kārtām un varam gatavoties pusdienu maltītei. Piedevām lieliski noderēs kartupeļi, skābais krējums un ripiņās sagriezti marinēti sīpoli.
Šim siļķes pagatavošanas veidam gan ir arī kāds trūkums – ja mazsālītai vai etiķī marinētai asakas ir vairāk vai mazāk mīkstas, tad pēc cepšanas tās iegūst to veidu, kura dēļ daļa cilvēku kategoriski atsakās no zivs baudīšanas. Tad viens no paņēmieniem ir izmantot cepto siļķi, lai pagatavotu to kurzemnieku gaumē. Protams, laiku tas prasīs krietni ilgāku, bet rezultāts būs droši baudāms.
Zivi atbrīvo no asakām, pievieno marinētus sīpolus, skābo krējumu (vai pusi uz pusi ar salātu kefīru), nedaudz citrona sulas. Visu kārtīgi sajauc. Pārber ar zaļumiem. Šis variants būs īpaši garšīgs, ja pasniegs ar kartupeļiem, kas ar visām mizām cepti krāsnī.
Jāpiebilst, ka šāda siļķe arī lieliski papildina ar garšas niansēm dažādus salātiņus. Parastais rasols tikai iegūs, ja tam pievienos siļķi ar dūmu garšu. Arī brokastīs rudzu sviestmaize, kas noklāta ar salātiņiem, kuru sastāvā ir siļķe, zaļie lociņi un nedaudz skābā krējuma, dos enerģiju ražīgam rīta cēlienam. Labu apetīti!
