Strenču iedzīvotāja Dzidra Ploce atšķirībā no daudziem citiem pensionāriem uzskata, ka aiziešana pensijā ir viens no brīnišķīgākajiem brīžiem cilvēka dzīvē, jo tad viņam ir liela brīvība, kas sniedz neiedomājamas iespējas personības radošai izpausmei.
Strenču iedzīvotāja Dzidra Ploce atšķirībā no daudziem citiem pensionāriem uzskata, ka aiziešana pensijā ir viens no brīnišķīgākajiem brīžiem cilvēka dzīvē, jo tad viņam ir liela brīvība, kas sniedz neiedomājamas iespējas personības radošai izpausmei. Par viņas vaļasprieku ir kļuvusi dzeja.
Dzejoļu rakstīšana Dz. Plocei ļauj uzturēt priecīgu un jautru dzīves garu, jo daudzas parādības viņa savās vārsmās attēlo ar humora dzirksti. Tāda pozīcija neļaujot iestigt vecuma pesimismā, mudinot būt sabiedriski aktīvai un piedalīties kultūras pasākumos.
Kā stāsta Strenču bibliotēkas vadītāja Marina Vdovičenko, Dz. Ploce savu dzeju ir lasījusi bibliotēkas rīkotajos Dzejas dienu un citos literatūrai veltītos pasākumos. Viņa vairākus dzejoļus ir veltījusi arī Strenču psihiatriskās slimnīcas 100 gadu pastāvēšanas jubilejai, jo daudzus gadus slimnīcā ir nostrādājusi par ārsti psihiatri.
“Par manu dzīves moto ir kļuvis bulgāra Pētera Donava grāmatā “Veselības avoti” ierakstītais teiciens: “Jebkuros apstākļos esi līksms, esi mākslinieks.” Tas man nav ļāvis zaudēt dzīvesprieku un aktivitāti,” saka Dz. Ploce.
Nobīstas no Veidenbauma ironijas
Dzeja Dz. Plocei ir patikusi kopš jaunības. Pati gan viņa pie spalvas, lai uzrakstītu kādas rindas, ir ķērusies pēc darba gaitu beigšanas, jo ilgus gadus baidījusies, ka neierindojas Eduarda Veidenbauma aprakstītajā dzejdaru barā. “Es visu mūžu esmu paturējusi prātā Veidenbauma četrrindi: “Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,/ No tiesas tiem dodam šo vārdu,/ Jo viņu dzejās mīt burvīgs gars,/ Tās miegu mums dāvina gardu.” Arī brālēnam, kad viņš gatavojās sacerēt dzejoļus, es noteicu – ja tu nevari rakstīt kā Puškins vai Ļermantovs, tad neraksti vispār. Vēl bija viens iemesls, kādēļ atturējos sacerēt dzeju. Kad mācījos psihiatriju, mums teica – ja jūs pacientam diagnosticēsiet šizofrēniju, pavaicājiet, vai viņam rados nav kāds dzejnieks.
1999. gadā es aizgāju pensijā. Man nebija motivācijas ilgāk palikt vēl darbā, jo alga nebija liela, turklāt manā profesijā ikdiena nesa maz prieka. Savu iegūto brīvību un toreizējās sajūtas izteicu šādās rindās: “Es steidzos pamest saltās telpas,/ Kur krūtīs maz ir svaigas elpas./ Lūk, mani gaida saulains krasts,/ Tik krāšņs, silts un neparasts./ Man liekas – pasaule tikko dzimusi,/ Ak, paldies Dievam,/ Ka sirds vēl nav rimusi,/ Ka varu baudīt es šo daiļumu,/ Šo bagātīgo Dieva devumu.” Tas bija mans pirmais dzejolis. Tā turpinājumā izteicu prieku, ka nu varu doties dabā, uz mežu, kur meža rūķis mani gaida. Ar tādām izjūtām sagaidīju pensijas laiku,” stāsta Dz. Ploce.
Dzīvesprieku rada plašas intereses
Ar šo mirkli maisam gals bija vaļā. Dzejolis tapa pēc dzejoļa. Dz. Ploce ar smaidu atzīst, ka uz jautājumiem par savu dzīvi, attieksmi pret sabiedriskajiem notikumiem un dažādām citām parādībām viņa var atbildēt dzejā, jo papīram nav noslēpusi nevienu no savām izjūtām. “Mans galvenais iedvesmas avots ir daba. Tādēļ arī vienā no dzejoļiem rakstu, ka tagad daba ir mans lielais draugs un saldais trauks, no kura vienmēr varu pasmelties, lai par dzīvi priecātos. Daba dvēselei dod jaunu spēku un veldzi, esmu arī pāris rindu veltījusi Žanam Žakam Ruso, kurš cilvēkus aicināja pie dabas. Tā daļēji bija arī sajūsma par iegūto brīvību un apzināšanās, ka tagad varēšu būt dabā, cik ilgi gribu. Jūs vaicājat, kā es varu spēt būt enerģiska un priecīga laikā, kad daudzi pensionāri žēlojas par dzīves apstākļiem. Es atkal varu atbildēt ar dzejas rindām: “Ko dod četrās sienās dzīve,/ Labāk līksmošos es brīvē,/ Mūža stundas ātri skrien,/ Vīrusus vai rīsim vien.” Es savulaik daudz slimoju, tādēļ arī pieminu tos vīrusus. Tas tikai liecina, ka neviens dzīves posms nav pagājis secen manai dzejai. Cilvēki nedrīkst aprobežoties tikai ar savu vajadzību apmierināšanu. Jāveido sevī plašāks redzesloks, jābūt interesei par kaut ko ārpus ikdienas rūpēm, tad arī pesimismam dvēselē nebūs vietas,” apliecina Dz. Ploce.
Spēku un prieku gūst no dabas
Viņas vārsmās daba ir gan cilvēka dziedinātāja, gan barotāja. “Kā jau teicu, es visu laiku cenšos justies kā māksliniece, un tas man neļauj nokārt degunu dzīves grūtību priekšā,” apliecina Dz. Ploce.
Kad pirmo reizi vēlējos satikt dzejnieci, bet man tas neizdevās, kaimiņi stāstīja, ka viņa ļoti daudz staigājot un nemīlot ilgi uzturēties istabā. Dz. Ploce ar smaidu saka, ka arī šajā jautājumā viņa var atbildēt ar dzejas rindām: “Es agros rītos kājas auju/ Un dodos projām tad uz Gauju./ Tur viļņu čalas mani gaida/ Un rīta saule silti smaida.” Dabā viņa jūtoties kā miljonāre, kurai pieder saules pilnais ārs. “Par otru savas dzīves moto es uzskatu dzejnieka Jāņa Poruka teicienu, ka nekas nevar būt labāks par sauli un zvaigznēm. Man gan šķiet, ka te Poruks citē Gēti. Daba tiešām man sniedz visu, un neko labāku neesmu atradusi,” apliecina Dz. Ploce.
Par saviem paraugiem autore uzskata latviešu dzejas klasiķus. “Man ļoti patīk Jāņa Poruka, Viļa Plūdoņa, Saulieša, Kārļa Skalbes, Friča Bārdas dzeja. No jaunākiem par šiem autoriem man mīļš ir Aleksandrs Čaks. Jauno laiku dzejnieku darbi man nepatīk un tos nelasu,” saka Dz. Ploce.
Neaizmirst pret sevi kritisku attieksmi
Pensionāre gan atzīst, ka, sākot rakstīt, nebūt nav jutusies sevī pārliecināta, ka ir liela dzejniece. “Kritisku attieksmi pret saviem darbiem nekad neesmu zaudējusi. Un arī šīs izjūtas atrodamas manās vārsmās: “Atskaņas es bārstīt varu,/ Arī ritms man nav svešs,/ Tomēr īstu dzejas garu/ Diez vai manas rindas dvešs./ Drīzāk dresleriskā stilā varu kaut ko uzrakstīt,/ Tomēr nav tik viegli, mīļie, asprātības izbārstīt.” Nerakstu gan tādēļ, ka alkstu dzejnieces slavas, bet, kad sirds ir pilna, asaras cenšos ar smaidiem jaukt. Ir arī dzejoļi, kuros izsakos pavisam kritiski par savu dzeju, uzskatot, ka rakstīt nav jēgas, labāk gulēt zem siltas segas. Bet ko padarīsi? Tiklīdz rodas jaunas idejas, tā vairs nav citas izejas, kā vien to izlikšana uz papīra,” saka Dz. Ploce.
Viņa tic, ka dzejas mūza, šī lepnā dāma, tomēr viņas dzeju uztvers ar mērenu smaidu. Raugos uz dzejnieces kladi, kas ar vārsmām pierakstīta no vāka līdz vākam, un vaicāju, vai nav doma izdot krājumu. Uz to Dz. Ploce atbild īsi: “Tam vajag sponsorus.”
Klausoties autores lasītos dzejoļus, šķiet, ka daba kā pateicību par tās apjūsmošanu ļāvusi dzejniecei sevi dziļi un pamatīgi iepazīt. Dz. Ploce, vērojot procesus dabā, smalki iepazinusi sienāžu dzīves stilu, tai nepaliek nepamanīta pat spāres vēlme mirkli iesnausties. Manī izbrīnu radīja šī lielā spēja priecāties par katru sīkumu, kas ieraudzīts mežā, pļavā vai upmalā un uz šī prieka bāzes visu dzīvi padarīt par gaišu un saulainu dienu. Redzot, cik moža un dzīvespriecīga savos gados ir autore, saprotu, ka tāds dzīves stils ir vislabākais veids, kā panākt, lai dzīve būtu bauda, nevis slogs.
Skumjas nevienam nevar palīdzēt
Tad, kad daba rudenī gatavojas ziemas dusai un tajā daudz kas pazūd, skumji kļūst arī dzejniecei. Viņa atzīst, ka vairāk ir vasaras cilvēks, tādēļ rudens noskaņām veltītie dzejoļi ir diezgan skumji. Tāds ir arī dzejolis “Vīna glāze”, kurā autore raksta, ka netic vairs siltiem stariem un mīlas stāstiem, bet kafejnīcā sārta vīna glāze dod jaunu spēku ticēt, ka pasaule ir siltās krāsās. “Tas gan ir izdomāts no viena gala līdz otram. Pašai man vīna glāzi, lai rastu prieku, nevajag. Vispār jau Dievs mums ir devis visus četrus gadalaikus un katrā jāatrod kas skaists. Arī ziemā, kad par vasaru palikušas vien skumjas atmiņas, sirdij jāmāca priecāties par ziemas mieru un jāapzinās, ka daba uzkrāj spēkus jaunam pavasarim. Pastāvīgas skumjas nevienam nepalīdzēs – ne pašai, ne citiem. Man visvairāk satrauc, kā ziemu mežā pavadīs dzīvnieki, īpaši bargā salā. Ja šo domu nebūtu, es priecātos par ziemu,” saka autore.
Savu pievēršanos dzejošanai Dz. Ploce saista ar mīlestību pret grāmatām. “Es jau bērnībā biju liela lasītāja. Māsa man mācījās humanitārajā ģimnāzijā un varēju dabūt labas grāmatas. Izlasīju visus pasaules klasiķu darbus. Dikenss, Gēte, Šillers, Ibsens, Igo un daudzi citi slaveni rakstnieki man bija zināmi jau agrā jaunībā.
Biju pat ieguvusi grāmatu tārpa iesauku. Kāds paziņa teica, ka es laikam grāmatas ēdot. Protams, lasīju arī dzeju, tāpat daudzus latviešu klasiķu darbus,” atceras Dz. Ploce.
Viņa ar savu dzīves stilu ir apliecinājusi, ka atrast sevi jaunās interesēs nozīmē atrast arī jēgu un spēku dzīvei.
