Eiropas politiķu vairums jūtas atviegloti pēc parlamenta vēlēšanām Nīderlandē, jo, lūk, ekstrēmista Vildersa partija ieguvusi tikai 13 procentus balsu. Bet faktiski nedrošība paliek, dažāda kalibra ekstrēmisti Eiropas valstīs kļūst aizvien populārāki. Un arī tas nav noslēpums, ka viņus visus pūlas atbalstīt Krievija – lai veicinātu sašķeltību gan Eiropas Savienības, gan NATO dalībvalstu vidū.
Pašlaik viens no miera un ekonomiskās izaugsmes apdraudējumiem ir Turcija. Kopš Ataturka ieviestā sekulārisma un nosacītas demokrātijas visi reakcionāro spēku tīkojumi bijuši nesekmīgi, bet tagad pie varas nokļuvis varaskārais Erdogans, kura mērķis iedibināt vienpersonisku varu. Šeit redzam, cik draudīgs demokrātijai mēdz būt prezidentālas pārvaldes modelis. Kamēr ASV prezidenta vienpersonisko varu ierobežo gadu desmitos iedibinātā likumu sistēma, tikmēr daudzviet viss atkarīgs no kārtējā varasvīra personības. Ja Francijā de Golls ieviesa prezidentālu pārvaldes modeli, tad tobrīd tam bija attaisnojums, lai izbeigtu valdību maiņu ik pēc pāris mēnešiem un pie viena lai ierobežotu toreizējo komunistu ālēšanos. Bet tagad redzam, ka sabiedrības atbildīgo daļu bažīgu dara iespējamā Lepēnas nākšana pie varas, kura draud saļodzīt visu Eiropas gadu desmitos iedibināto stabilitāti.
Varam minēt arī Krievijas piemēru. Kad 1993. gadā Jeļcins panāca jaunas konstitūcijas pieņemšanu, tas bija attaisnojošs gājiens, lai nepieļautu PSRS atjaunošanu. Bet tagad par prezidentu valda čekistiskās mafijas “alfa tēviņš”, kurš kļuvis par autoritārisma balstu. Mazliet ironiski varam vērtēt neseno Krimas valdītāja Aksjonova ierosmi Krievijā pāriet uz monarhiju, lai par caru ar diktatora pilnvarām varētu pasludināt Putinu. Karaļi gan ideālā variantā mēdz būt Dieva svaidīti valdnieki, kaut vēsture pazīst arī Sātana iedvesmotus varas uzurpatorus. Izbijušais čekists spēj pārstāvēt tikai otro kategoriju.
Tautas atbalsts visai nestabils lielums. Lai atceramies, ka Irākā tauta gandrīz vienprātīgi nobalsoja par Huseinu, bet jau mēnesi vēlāk tā pati tauta ar gavilēm gāza viņa bronzas pieminekli. Mēs dažkārt bažījamies par pierobežas iedzīvotājiem, kuri skatās Maskavas televīziju un, protams, akli tic visiem meliem. Bet Latvija tāda nav vienīgā. Piemēram, Somijā tāpat izveidojusies prāva krievvalodīgo kopiena, kura bauda eiropeisku labklājību, bet sirdīs tic visam, ko gvelž Kremļa propagandas rupori. Un to taču pierādīja arī ASV priekšvēlēšanu notikumi, kad liela daļa Trampa piekritēju ignorēja informāciju, ko izplatīja tradicionālās nopietnās avīzes, bet kāri tvēra pašas absurdākās melu ziņas jeb “FakeNews”.
Šajā situācijā Krievija dara visu iespējamo, lai Turciju ar Erdogana palīdzību attālinātu no Eiropas, veiksmes gadījumā panākot Turcijas izstāšanos no NATO. Atcerēsimies, ka tieši Turcijas dalība NATO bija faktors, kas savulaik novērsa atklātu karu starp Turciju un Grieķiju.
Bažas aizvien saistās ar stāvokli Ukrainā, kur reizēm labā roka nezina, ko dara kreisā. Ja Kijeva norobežojas no okupētā Donbasa, tad separātistiem atliek cerēt uz Kremļa žēlsirdību un lūgt par uzņemšanu Krievijas sastāvā. Interesanti, ko gan tur cer iegūt Putins, ja jau tagad Donbasā valda visai dīvaini veidojumi, ieskaitot Donas un Terekas kazaku vienības.
Bažas rada nestabilitāte vairākās Āfrikas valstīs, tāpat Irānas kareivīgums pret Izraēlu. Uzmanīgus mūs dara ASV paziņojumi Ziemeļkorejas virzienā.
Krieviju pārbauda Rietumu ieviesto sankciju režīms, cietēja ir vienkāršā tauta. Savukārt Putina izsludinātās pretsankcijas ir visai labi iepatikušās Krievijas varasvīriem un tirgotājiem. Jo tirgotājiem iespējams paaugstināt cenas deficītajiem pārtikas produktiem. Pret šādu ierobežojumu atcelšanu nikni iestājas arī, piemēram, lauksaimniecības ministrs Tkačovs. Viņš nesen bija gubernators auglīgajā Kubaņā, kur kļuva par cūkkopības lielražotāju. Lai likvidētu konkurenci, Tkačovs lika izkaut lielu daļu zemnieku cūku, aizbildinoties ar cūku mēra apdraudējumiem. Starp citu, šo praksi ministrs jau pārnesis arī uz okupēto Krimu, kur sīko cūku audzētāju likteni izlemj tikai uz aizdomu pamata par slimības iespējamību. Saprotams, ka šim lielražotājam nav vajadzīga lieka konkurence ne no Latvijas, ne Polijas gaļas audzētājiem. Iegūs tie Latvijas zemnieki, kuri to sapratīs un lieki necerēs.
***
Nobeigumā maza piebilde par strīdiem koku stādīšanas jautājumā tepat Valkā. Jebkuras sugas koku stādīšana Ausekļa ielā būs jānodrošina ar novērošanas kamerām, jo mūsu jaunatnes daļa, kam Valka šķiet liela bedre un kuri sapņo par diskotēkām un alus padzeršanu, ar vislielāko neatlaidību nolauzīs visus iestādītos koceļus. Man nav iebildumu pret zviedru pīlādžiem, kaut koki nav ilgmūžīgi. Nobirušās ogas mūsdienās savāc ar traktoru, tāpat arī lapas. Tiesa, ir cilvēki, kas pie savas mājas nestāda ne kokus, ne krūmus, lai rudeņos nebūtu jānopūlas ar lapu savākšanu. Zviedru pīlādžus apdraud zaķi, bet pilsētā tas maz ticams. Ir gan cita lieta: kad saplauks pirmās lapas, atradīsies protestētāji, kuriem šķitīs, ka sastādīti alkšņi. Un tad sūdzības būs obligātas. No savas puses gribu piebilsts, ka senie latvieši būtu stādījuši bērzus, patiesi latviskus kokus.
