Kad pirms desmit gadiem Gunita Dālberga nonāca pie atklāsmes, ka ir pienācis laiks savā dzīvē ko kardināli mainīt, viņai bija trīs “Napoleona” plāni. Kaut Valka bija plāns numur trīs un pats neinteresantākais scenārijs, tieši tas izrādījās viņas īstais ceļš. Dzimusi un augusi Valkā, pēc 32 Rīgā nodzīvotiem gadiem nu viņa atkal sevi sauc par valcēnieti.
“Dzīvē reizēm pienāk brīdis, kad zāle vairs nešķiet tik zaļa, debesis tik zilas, kad saproti, līdzšinējā dzīve nedod vairs tādu prieku un gandarījumu kā līdz šim. Tas nozīmē, ka ir laiks paņemt pauzi, lai saprastu, ko tālāk vēlos no savas dzīves. Devu sev gadu laika, lai tiktu skaidrībā. Visvairāk mani saistīja doma par brīvprātīgo misijas darbu Āfrikā. Bieži vien, tikai palīdzot citiem, tu pati vari saprast, kas vajadzīgs tev pašai. Manuprāt, Āfrika ir vieta, kur vislabāk mēs varam saprast patiesās dzīves vērtības. Domāju, ņemšu dēlu līdzi un dosimies lielajā piedzīvojumā. Otrs scenārijs bija gadu padzīvot Šemanē kopienā Francijas kalnos. Pazinu cilvēkus, kas pameta Latvijā labu darbu, aizdevās uz Šemanē, tika skaidrībā ar sevi, vērtībām un atgriezušies ieguva vēl labāku dzīvi un darbu, jo bija sakārtojuši savu iekšējo pasauli. Protams, līdzcilvēki par viņiem teica, kāda bezatbildība, cik dumji, bet izrādījās, tas bija viņu īstais ceļš uz labāku dzīvi. Pieļāvu, ka es arī tā varētu padzīvot kādu laiku prom no visa. Trešais variants bija atgriezties savā dzimtajā pilsētā Valkā, kur jau kādu brīdi mūsu dzimtas mājās dzīvoja mana meita ar ģimeni. Tā kā es uzskatu, ka cilvēks nevar izdomāt, kas viņam būs ilgtermiņā labākais, tad allaž lūdzu Dievu un gaidu Viņa atbildi. Tā bija arī ar maniem plāniem. Kad jau biju sākusi krāmēt koferus uz Āfriku, pamodos no rīta un skaidri zināju – mana īstā vieta ir Valka. Kļuva tik viegli,” tā vienā elpas vilcienā Gunita atbild uz jautājumu, kā nokļuvi Valkā.
Nepārtraukti žēlojoties
dzīve labāka nekļūst
Manuprāt, šī atbilde ļoti spilgti raksturo Gunitas būtību, to dedzīgumu, ar kādu viņa dzīvo un attiecas pret visu, ko dzīve atnes. “Uz zemes nav iespējama dzīve bez grūtībām vai problēmām. Bet, nepārtraukti žēlojoties, mūsu dzīve nekļūs labāka. Sliktas domas pievelk sliktas lietas. Vienkārši ir jāpieņem, ka ir situācijas, kurās piedzīvojam fiasko, tas jāizmanto kā izaugsme, lai varam sevī ko tādu, ko apzināmies, ka tas ir slikts, pārveidot,” pārliecināta Gunita.
Uz Āfriku sieviete neaizbrauca, tagad smejas, ka, protams, tur viņai būtu bijis pārāk grūti, daudz grūtāk nekā pēc 32 gadu dzīves Rīgā atgriezties Valkā, toties nu jau zināms, ka uz Āfriku drīzumā dosies viņas deviņpadsmitgadīgais dēls Matīss, kuram dzīve pavērusi šādu iespēju. Matīss tur vietējiem mēnesi mācīs biznesa pamatus, tā teikt, dos rokās makšķeri, nevis zivi. Tas iespējams patiecoties liktenīgām sakritībām, kad dzīve saved kopā ar īstajiem cilvēkiem. Šajā gadījumā ar Klaudio Riverti, kurš Matīsu iesaista savā starptautiskā palīdzības Āfrikai programmā.
Valkā Gunitu pazīst kā masieri, jo, atgriezusies dzimtajā pilsētā, citu darbu viņa te nav strādājusi. Kaut daudzi domā, ka tā ir viņas privātprakse, tā nav, Gunita ir algots darbinieks. Pēc izglītības viņa ir feldšere vecmāte. Viņa ilgus gadus strādāja Zinātņu akadēmijas institūta pilsētiņas medpunktā. Kad sākās samazināšanas, darbs tika zaudēts, un tad viņa strādāja ārsta praksē un paralēli masēja. “Jo gudrāks cilvēks, jo viņš ir vienkāršāks, sirsnīgāks. Man ļoti daudz deva darba gadi kopā ar Zinātņu akadēmijas darbiniekiem, šeit es jutu nepieciešamību nepārtraukti pilnveidoties, mācīties. Tad arī izgāju masiera, fizioterapijas kursus. Tas dzīve pēc tam ļoti ir noderējis,” atzīst Gunita.
Iepazīstot Valku, mērķtiecīgi meklē, ko te var darīt
Kad Gunita pārcēlās uz dzīvi Valkā, kur ir viņas dzimtas īpašums, Matīsam bija deviņi gadi, bet meita Aiga audzināja mājās savu meitiņu. Gunita nenoliedz, ka sākumā dzirdējusi daudz negatīvu atsauksmju par Valku, tieši no jauniem cilvēkiem, ka “te ir bedre, garlaicība, te nav labu darbu, nav iespēju nopelnīt, te nav ko darīt”. Arī Aigai iedzīvošanās laiks bijis visai sarežģīts, jo viņa, atšķirībā no Gunitas, bija 100% rīdziniece, lielpilsētā dzimusi, augusi un dzīvošana mājās ar bērnu radīja izolētības sajūtu, šeit viņai nebija draugu, nebija pat paziņu. Tagad Aiga strādā skolā par skolotāju un sabiedriskās dzīves pietiek.
“Kad pārcēlos, sāku pakāpeniski iepazīt Valkas iespējas, mērķtiecīgi meklēt, ko te var darīt, un atradu bezgala daudz – baseinu Valgā un Pihajervē, boulinga zāli, iespēju mācīties jāt ar zirgiem, daudz dažādu koncertu un teātra izrāžu un kur tad vēl studiju “Joy”, kur pēc tam dziedāja un dejoja gan Matīss, gan mazmeitas Enija un Estere. Atradu pat kafejnīcas, kur pasēdēt. Tiesa, Valgas pusē. Šeit cilvēku prātos ļoti dziļi bija iesēdies dalījums Valkā un Valgā, bet man tāda nebija. Domāju, ka tagad arī tas pakāpeniski cilvēkos izzūd un nav problēmu aiziet iedzert kafiju pāri robežai,” spriež Gunita.
Viņa neslēpj, ka Valku sajūt kā savu īsto vietu, te labi jūtas. Māja ar dārzu, kur visa ģimene brīvdienās var pasēdēt un izjust kopā būšanas sajūtas, ir viņu pasaule. “Cik nabadzīgi mēs būtu, ja mums būtu jādzīvo Rīgas dzīvokļos un mums nebūtu ne šo māju, ne dārza,” nosaka sieviete. Jāpiebilst, ka Gunitas meita ar ģimeni ir viņas kaimiņiene, jo dzimtas īpašumā blakus ir divas mājas, vienā mitinās Gunita, otrā – meitas ģimene. Kārtējo reizi nonākam pie Gunitas dzīves uztveres pamatprincipiem un dzīves mīlestības. Ir jāmeklē, jāsaskata iespējas un jāņem no dzīves viss tas labākais. “Es ļoti mīlu dzīvi un cilvēkus. Esmu pārliecināta, ka mēs saņemam no dzīves tieši tik, cik spējam dot citiem – tik mīlestības, tik palīdzības. Tā ir dzīves patiesība,” ir pārliecināta Gunita.
Ceļošana paplašina redzesloku, veido pasaules uzskatu
Kad jautāju Gunitai, kas ir viņas dzīves stūrakmens, viņa atbild – ticība, bērni un ceļošana. Sarunā par bērnu, kas nu jau ir pieauguši cilvēki, gaitām, nevar nemanīt mirdzumu acīs. Viņa ar bērniem lepojas un priecājas par panākumiem. Īpaši Matīsa, jo viņš ir sava ceļa sākumā. Meita saka, ka dzīvot Rīgā vairs negribētu, taču tas neliedz bieži vien turp aizbraukt un atpūsties, satikties ar draugiem, pasēdēt kādā tikko atvērtā kafejnīciņā. Matīss ir, kā moderni teikt, vēlais bērns un līdz ar to izaudzis jau ar tām vērtībām, līdz kādām Gunita līdz šim vecumam bija izaugusi jau pati. Ar Aigu viņa šo garīgās izaugsmes ceļu gāja kopā. Kad dēls piedzimis, daudzi domājuši, ka tāpēc, ka otrreiz apprecējusies, bet Gunita ar vīru Valdi ir precējušies jau kopš 1979. gada. Darbdienas gan vīrs pavada Rīgā, jo atrast labi atalgotu darbu mazpilsētā šādā vecumā patiešām nav tas vieglākais uzdevums. Kad jautāju, vai tas nav grūti satikties tikai brīvdienās, viņa smej, ka tas ir ideāls variants, jo nav jau laika strīdēties.
Rīgā tagad ir arī dēls, kurš studē Ekonomikas un kultūras augstskolā. “Man ļoti patīk ceļot. Esmu to darījusi padomju laikā un daru to joprojām. Vienmēr esmu ceļojusi uz savu roku un ceļojumos ņēmusi līdz bērnus, jo uzskatu, ka ceļošana veido viņu pasaules uzskatus, personību, paplašina redzesloku un, galvenais, vairo uzdrošināšanos. Ceļojot tu pasauli sajūti kā vienu veselumu. Ceļotājs nekad nebūs ne rasists, ne pārmēru liels nacionālists, jo redz, ka uz pasaules ir tik daudz tautu, valodu, atšķirīgas kultūras un sadzīves tradīcijas, bet paši cilvēki dziļākajā būtībā ir līdzīgi, viņi alkst mīlestības. Ceļojot nekad neesmu ne apzagta, ne arī satikusi sliktus cilvēkus. Atkal vecā dzīves gudrība – līdzīgs pievelk līdzīgu,” smejas Gunita.
Viņa domā, ka Matīsu ceļošana ir darījusi daudz atvērtāku, uzņēmīgāku, bezbailīgāku. Viņš, piemēram, aizdevies uz Rīgu studēt, atvēra tur mākslas studiju. Tā ir liela uzdrošināšanās, izsapņot ideju un to īstenot. Gunita smej, ka vairums, protams, domā, re, cik bagāti, ceļojumos brauc un studijas atver, bet dārgākais šajā Matīsa projektā bijis šampanietis atklāšanas koncertā. Puisim ir galva uz pleciem, idejas un drosme iet un darīt. Gunita gan ir pārliecināta, ka visā, ko mēs darām, ir Dieva klātbūtne, jo Matīss ir izaudzis ar kristīgām vērtībām, seko tām. “Domāju, ka Dievs viņam pašķir ceļu, saved kopā ar īstajiem cilvēkiem. Kā savādāk lai nosauc faktu, ka viņš iepazinās ar juristu, kurš, izdzirdot par Matīsa ideju veidot mākslas studiju, kur jaunieši varētu mācīties dejot, dziedāt, spēlēt ģitāru, nodrošina bezmaksas juridisko palīdzību? Studijas atvēršanai viņam vajadzēja uzņēmību un 15 eiro,” tā Gunita. Lai cik liela ir Gunitas mīlestība pret bērniem, viņa tiem uz paplātītes nav likusi visu, ko vien viņi vēlējušies. Arī ceļojumi viņiem nav no gaisa krituši, tiem ģimenē līdzekļi tiek mērķtiecīgi plānoti un krāti. Viņa stāsta, ka Matīss, lai varētu ceļot, ir lasījis ogas mežā, tirgojis zemenes, strādājis par oficiantu un darījis visādus citādus darbus.
Cenšas izbaudīt, nevis skriet ar apskatāmo objektu sarakstu rokās
Gunita ceļojumus izlolo pati. Viņai ļoti patīk šis meklēšanas process, kad izdomā, kur vēlies aizbraukt, meklē visizdevīgākos piedāvājumus, biļetes, naktsmājas, lasi informāciju par valsti. Tā kā viņa darbā satiek daudz cilvēku, tad bieži vien viņa ar savu ceļošanas aizrautību aplipina arī citus. “Kad redzu, ka cilvēks ļoti vēlas, bet pats baidās un neprot noorganizēt sev ceļojumu, mana ceļotāju grupa palielinās. Esam braukuši uz Ēģipti desmit cilvēki no Valkas, bet uz Dubaju pagājušā rudenī braucām sešatā. Tā tie cilvēki skata šīs valstis ar manām acīm, jo es izzinu, kas mums jāapmeklē, jāapskata, jāizbauda. Protams, tā ir lielāka atbildība, bet tā es pakāpeniski pieradinu cilvēkus ceļot,” smejas Gunita.
Kad mūsu saruna bija jau noslēgusies, atskārtu, ka neesmu pajautājusi, kur tad Gunita ir izceļojusies, bet varbūt tas arī nav būtiski, jo ceļojumi viņai nav ķeksītis pasaules kartē, kur pabūts, bet sajūtas, atziņas, kas ceļojumā gūtas. Viesistaba, kā viņa pati smej, ir ceļojumu trofeju istaba, jo te ir daudzas zīmīgas lietas, kas viņai atgādina par vietām, kur būts. Kafiju dzeram no krūzītēm, kas vestas no Ēģiptes, pie sienas latviešu mākslinieka glezna, kas atvesta no Amerikas, visu nevar ne apskatīt, ne uzskaitīt. Un nevajag, jo tās ir viņas sajūtas, ko citi uztver tikai kā skaistas lietas.
“Es cenšos izbaudīt valsti, kur esmu ieradusies, nevis ar apskatāmo objektu sarakstu rokās skriet no vienas vietas uz otru. Man svarīgi ir izgaršot, izprast vietējo dzīves stilu. Pirmo reizi, kad biju Dubajā, tā noskraidījāmies visu aptverdami, ka mājās pārbraucu ar vilšanās sajūtu. Sapratu, ka tā ceļot nav jēgas. Ir jāredz labākais, kas šajā valstī ir, bet ir jāļauj sev arī vērot un baudīt. Man ceļošana noteikti ir sajūtas, tāpēc dažās valstīs esmu bijusi vairākkārt. Piemēram, Ēģiptē esmu bijusi astoņas reizes. Es šo valsti sajūtu, tā ir mana, pat tagad, aizverot acis, jūtu, kā tur smaržo gaiss, jūra,” turpina Gunita. Kad promejot uzjautāju, kur tad nākamais ceļojums, Gunita parausta plecus un saka, ka atkal ļoti gribas uz Taizemi. Tur, protams, arī ir būts, bet tā ir tik brīnumaina valsts, ka var braukt vēl un vēl un būs, ko redzēt. Viesnīcu Bankokā viņa jau esot rezervējusi, jo pamanījusi ļoti labu piedāvājumu. Vai izdosies aizbraukt, rādīs laiks, jo lidojums tomēr ir dārgāks nekā uz kādu no Eiropas valstīm, kas aizsniedzamas dažu stundu laikā.
“Ceļot mūsdienās nav dārgi, ja sameklē lētas lidmašīnas biļetes, naktsmājas. Es ar prieku palīdzu izplānot un sameklēt lētus ceļojumus arī citiem. Ja kāds vēlas, droši var man lūgt palīdzību,” rosina ceļotāja.
Baznīca ir grēcinieku,
nevis svēto sapulcēšanās vieta
Gunitas un viņas ģimenes dzīves būtiska sastāvdaļa ir kristietība. Gunita savu ceļu pie Dieva ir meklējusi ilgi un sarežģīti. Uz baznīcu viņa sāka iet draudzenes rosināta. “Pēc Atmodas, kad parādījās visāda literatūra, abas lasījām filozofiskas un gudras grāmatas, meklējām atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Draudzene allaž bija dažus soļus man priekšā un gudrāka šajos jautājumos. Jo vairāk lasīju un iedziļinājos, jo skaidrāk apzinājos, jā, Dievs ir, bet ko man ar šo saprašanu darīt? Tā nonācu līdz baznīcai. Atminos, draudzene man teica: ’’Svētdienās ir tik daudz ko darīt, tā vietā, lai ietu uz baznīcu, bet tu pārvari sevi un viss aizies.” Tā arī notika. Gunitai ir ļoti svarīgi iet baznīcā, dzirdēt sprediķi, jo katru reizi mācītājs pasaka ko tādu, kas aizķer tevi. “Kad atbraucu uz Valku, sapratu, ka galvenais, kā mums te pietrūkst, ir katoļu baznīcas. Valgā dievkalpojumi ir krievu valodā, bet bērni to nesaprot, tāpēc vajadzēja kaut kur visiem braukt, un tas bija sarežģīti. Kad Matīss nokļuva kristīgajā nometnē Oāzē, tad tur viņam izvērsās saruna ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. Tā sākās ceļš uz dievkalpojumu organizēšanu Valkā. Tiesa, tie sākās vien aptuveni pēc gada, bet šobrīd katra mēneša ceturtajā (nevis pēdējā, kā cilvēki reizēm pārprotot) svētdienā kristīgā bērnudārza zālē pulksten 14 ir katoļu mises. Tās regulāri apmeklējot ap 15–20 cilvēku, bet Gunita uzsver, ka ikviens katolis, kas šīs rindas lasa, ir laipni gaidīts. Jo vairāk būs cilvēku, jo lielāka varbūtība, ka mises varētu notikt biežāk.
“Izrunāt par ticību mēs neko nemācēsim, bet kristietība maina domāšanu. Piemēram, kurš tad nezina, ka aprunāt ir slikti. Bet tikai, kad sāku iet baznīcā, tā īsti sāku apzināties, ka jāmaina būs ne tikai domāšana, bet arī runāšana. Cilvēki iedomājas, ka ticīgs cilvēks nekad nerīkojas nepareizi, bet, kā teica kāds gudrais, baznīca ir grēcinieku, nevis svēto sapulcēšanās vieta. Ticīgs cilvēks kļūdās, bet apzinās to un meklē ceļu, kā mainīties. Viss ir atkarīgs no tā, kāds ir cilvēka mērķis dzīvē, cik ļoti viņš alkst kļūt labāks un vēlas mainīties, atbrīvojoties no sliktajām īpašībām sevī,” spriež Gunita. Viņa atzīst, ka ļoti ilgi pat neizprata to, kas īsti ir grēks. Kad dzīvē ienāca sarežģījumi, ar kuriem netika galā ne ārsti, ne pati, daudz sevi šaustīja meklējot atbildi, kāpēc, par kādiem grēkiem tas. Tagad viņa atbildes ir atradusi un saprot, ka šie pārbaudījumi bija, lai viņa nonāktu pie īstām vērtībām un sapratnes, kā pasaule un cilvēku dzīves funkcionē. Meitai Aigai bija jānoiet svētceļojums līdz Aglonai, kas viņai bija ļoti grūts pārbaudījums, un problēma pazuda, tā tika aiznesta līdz krustam un tur palika. “Tas ir garš ceļš. Lai sajustu šo mieru un iekšējo līdzsvaru, šo mīlestību uz cilvēkiem un dzīvi, sapratni – par ko, kāpēc, seku un cēloņu mijiedarbību, ir jānoiet garš ceļš,” spriež Gunita. “Zeme nav paradīze, cilvēkiem tā ir grūtību pilna, bet tikai attieksme pret tām mūs atšķir. Ja cilvēks ieciklējas uz savu smaguma nastu un nesaskata, cik daudz laba dzīvē viņam paralēli tiek dots, tad depresija ir garantēta un tai brīdī attīstība apstājas, un nekas labs no tā nesanāks. Ir jāspēj iet izaugsmes ceļš, jāizanalizē, kuras ir tās īpašības, no kurām gribam tikt vaļā. Man tās ir divas reizes gadā – tā ir Lielā piektdiena pirms Lieldienām un 15. augusts Aglonā. Tad es lūdzu, lai Dievs palīdz man atbrīvoties no tādas vai tādas īpašības, un atstāju to pie krusta. Un ticiet vai ne, gada laikā notiek dažādas situācijas, kuru rezultātā pēkšņi apzinies, ka šī īpašība vai problēma man vairs neeksistē. Lūgšanām, īpaši Aglonā vai jebkurā citā vietā, kur sapulcējas tik daudz cilvēku un kopā lūdzas, ir milzīgs spēks,” ir pārliecināta Gunita.
Mēs daudz runājām, un viss izrunātais vienā intervijā nespēj ietilpt, līdz atskārtām, ka neesam pieminējušas Gunitas darbu. “Man ļoti patīk darbs ar cilvēkiem, patīk, ka varu palīdzēt, ka cilvēkam pēc masāžas kursa pazūd sāpes. Kad varu veikt sejas masāžu kursu un sievietes no manis aiziet laimīgas un skaistas, kad pēc procedūrām sāk pazust celulīts vai noregulējas limfrite. Es vispār esmu ļoti laimīgs cilvēks, jo man ir dots daudz vairāk kā vienam cilvēkam dzīves laikā vajag,” nosaka Gunita, un man ir laiks atvadīties, jo garās sarunas dēļ viņa nav paspējusi nomizot kartupeļus, bet teju teju pa durvīm ienāks meita, draudzene un mazmeitiņas. Brīvdienā uzaicinājusi viņas uz pusdienām. Būs atkal sarunas un daudz mīlestības.
