Grāmatu lasītāji ir kā ceļinieki gar jūru, kas meklē dzintara gabalus kā atbalsi sapņiem un mierinājumu kļūdām.
Arī bibliotēka ir kā liels dzintara gabals pilns likteņa līkloču, bet bibliotekāri un grāmatas ir cieši kopā savijušās dzintara lāses, kas izdaiļo cilvēku dzīves līnijas ikdienā.
Pirmoreiz Variņu pagasta bibliotekāri Mudīti Pavasari, kuras dzīve šobrīd ar grāmatām saistīta jau 55 gadus, satiku pirms daudziem gadiem kā saulainu, atplaukušu pavasara ziedu. Mana sirds sauca atbalsta, un, redzēdama skumjās acis, Mudīte teica: “Šeit ir grāmatas par to, ka uz visu var paskatīties no pozitīvās puses.” Tā sāku lasīt Montgomerijas grāmatu “Pollianna”.
Kā zeltīts puteksnis grāmata un Mudītes pamudinājums dzīvo manā atmiņā un brīžam liek neparastus akcentus dzīves situācijās.
Laiks rit, rudens vēji notraukuši krāsainās lapas, un mēs abas atkal tiekamies ļoti mazajā bibliotēkas istabiņā vēlā pēcpusdienā pie grāmatplaukta stūrīša, kas veltīts kādreiz aizliegto autoru darbiem – Zentas Mauriņas, Jāņa Klīdzēja, Aleksandra Grīna. Uz galda gaiši deg svece. Es skatos grāmatas un izvēlos romantiķes, filozofes Mauriņas grāmatu “Uzdrīkstēšanās”. Tad mēs ar Mudīti sākam runāt par to, ka arī lēnām bibliotekāru darbā ienāk pārmaiņas – jāiepazīstas ar kādreiz aizliegto rakstnieku darbiem, tie jāizlasa, jādomā par telpas paplašināšanu grāmatām, jāapgūst dators. “Stipras gribas cilvēki dzīvē sasniedz daudz,” saka Mudīte, kad runājam par pirmo filoloģijas zinātņu doktori – sievieti latviešu kultūrā – Zentu Mauriņu, kas lasīja lekcijas par literatūru, pasaules kultūru arī Vācijā, Zviedrijā, kaut gan izcilā valodniece kopš piecu gadu vecuma dzīvi pavadīja ratiņkrēslā bērnu triekas dēļ.
Šobrīd bibliotēkai ir plašas telpas, Mudīte droši darbojas ar datoru un mudina mani paraudzīties uz “Ceļojošo grāmatu” galdu, jo pati ir liela lasītāja.
Tā es ieraugu Dženifera Beneta grāmatu “Baltijas valstis 1919-1920” un uzzinu sev nezināmus faktus, ka Baltijas valstu un Somijas neatkarību palīdzēja nosargāt arī britu Karaliskā jūras flote no 1919. līdz 1920. gadam, ko vadīja Volters Kovans, saņemdams arī Baltijas baroneta titulu par izcilību. Brīnišķīgs ir šis “Ceļojošo grāmatu” galds, jo pirkt grāmatas ir ļoti dārgi.
Bibliotekārei ir jūtīga sirds par sava ciema ļaudīm un laukiem, kas kļūst tukšāki, par vietējās skolas audzēkņiem, lai tie lasītu pēc iespējas vairāk, par savu lasītāju iepazīstināšanu ar jaunāko literatūru.
Domāju, ka visi bibliotēkas darbiņi ir kā jāņtārpiņu uguntiņas, kas vēl atstāj kādu cerību atdzimšanai laukos. Kā apliecinājums tam Mudītes rokās ir Paula Koelju grāmata “Pjedro upes krastā sēdēju un raudāju” ar nejauši atšķirtas lappuses vārdiem: “Visums vienmēr darbojas uz vienu roku ar sapņotājiem.” (75 lpp.).
