Drīz noslēgsies kārtējais Smiltenes novada atklātais čempionāts basketbolā, kur komandu netrūkst. Amatieru līmenī basketbols Smiltenē ir populārs sporta veids. Tomēr jau agrāk atsevišķi basketbola treneri “Ziemeļlatvijai” pauduši bažīgu viedokli – bērnu un jauniešu profesionālās interešu izglītības sistēmā basketbols Smiltenē ir pabērna lomā, tam trūkst izaugsmes iespēju.
Izaugsmes ziņā atsevišķs veiksmes stāsts šobrīd ir Smiltenes sporta skolas jaunās basketbolistes U-11 vecuma grupā (2006. dzimšanas gads), trenera Dzintara Ziediņa audzēknes, kuras šajā ziemas brīvlaikā uzvarēja visās “Kārums Kausa” spēlēs un ierindojās pirmajā vietā turnīra tabulā 22 komandu konkurencē. Taču arī tad treneris Dz. Ziediņš nodibinājis biedrību “Smiltenes novada meiteņu basketbola apvienība” ar mērķi popularizēt basketbolu meiteņu vidū, veicināt izaugsmi, lai nākotnē kāda no viņām spēlētu augstākā līmenī, un piesaistīt sponsorus, lai jaunās sportistes varētu konsultēt labākie speciālisti Latvijā.
Vai pērn augustā izveidotajai Smiltenes novada Sporta attīstības padomei ir pamatots iemesls izvērtēt un pārskatīt attieksmi pret visiem novadā esošajiem sporta veidiem, ieskaitot basketbolu?
Atgādinām, ka šās padomes mērķis ir nodrošināt racionālu Smiltenes novada pašvaldības budžeta līdzekļu plānošanu un sadali, sekmējot sporta nozares attīstību. Padomes galvenie uzdevumi ir aktualizēt, analizēt un risināt Smiltenes novada sporta dzīves jautājumus, izskatīt un lemt par finansējumu Smiltenes novada sporta pasākumiem un Smiltenes novada sporta organizāciju finansējuma pieprasījumiem
Sporta attīstības padomes sastāvā darbojas septiņi cilvēki: Smiltenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas pārstāvis Aigars Veldre, deputāts Andrejs Lācis, novada domes izpilddirektors Kārlis Lapiņš, Sporta pārvaldes vadītājs Guntars Markss, bērnu un jauniešu sporta skolas (BJSS) direktors Ivars Joksts, domes deputāti Aigars Dudelis un Ilze Vergina.
“Ziemeļlatvija” viedokli par to, kas šobrīd Smiltenē notiek ar basketbolu, vaicāja diviem sporta jomā kompetentākajiem padomes locekļiem – Guntaram Marksam (vieglatlētikas trenerim) un Ivaram Jokstam (basketbola tenerim).
“Šobrīd situācija ir tāda, ka mēs visu laiku dzēšam ugunsgrēku,” atzīst Smiltenes BJSS direktors Ivars Joksts.
I. Joksts: – Basketbolā treniņu līmenī nav pēctecības vecuma grupās. Taču, lai kādā sporta veidā sasniegtu labus rezultātus, pirmkārt, ir vajadzīga pilna “piramīda”, treniņu procesā secīgi iesaistot visos attiecīgajos gados dzimušos bērnus. Tad arī būtu vairāk grupu, vairāk komandu. Turklāt parasti jaunākie skatās uz vecākajiem un mācās no viņiem. Taču mums sporta skolā principā nav uz ko skatīties un mācīties. Visu laiku pa vidu vecuma grupās ir pārrāvums, tukšums.
Otrkārt, mūsu sporta skolā basketbola treniņgrupas ir nokomplektētas par vēlu audzēkņu vecuma ziņā. Trenēties sāk 11 un vairāk gadus veci bērni, kuri varbūt jau izmēģinājuši savus spēkus futbolā vai vieglatlētikā, un tādā vecumā kaut ko izspiest no viņiem jau ir grūti. Taču sacensībās pretī stājas citas komandas ar fiziski spēcīgiem basketbolistiem, kuri šajā sporta veidā trenējušies jau no mazotnes.
Trešā un pati galvenā lieta ir tā, ka mums visu laiku trūkst basketbola treneru. Mani viņiem nevar pieskaitīt, jo es kā iestādes direktors nedēļā varu treniņiem paņemt tikai septiņas stundas. Artūrs Jansons strādā daļēju slodzi, jo strādā arī par fitnesa treneri Valmierā. Dzintars Ziediņš trenē meitenes. Vairākas vecuma grupas ir trenerim Aivaram Stankēvičam. Mums ir vajadzīgi vēl vairāki citi treneri, kuri strādā ar divām līdz trijām vecuma grupām un visos dzimšanas gados. Tad arī basketbolā būs piramīda, kāda Smiltenē jau ir futbolā. Taču jārēķinās, ka tas ir ilgs process, daudzi gadi. Jāsāk ar treniņgrupas komplektēšanu jau 1. klasē, jāpanāk rezultāti, un tad jau nākamie skatīsies, ko tie lieli spēj, un actiņas mirdzēs. Tad tā piramīda aizies.
– Vai ir bijuši mēģinājumi meklēt jaunus basketbola trenerus?
– Esmu mēģinājis pierunāt vietējos, bet nav izdevies. Ko tad es jaunajam trenerim varu piedāvāt? Nepilnu darba slodzi pie esošā noslogojuma un to, ka trenerim pašam jāmeklē sev audzēkņi.
Taču tik un tā aicinu smilteniešus, – piedāvājiet paziņām ar attiecīgu izglītību, kuri meklē darba iespējas, nākt uz Smiltenes sporta skolu. Lai celtu basketbola popularitāti, ir ļoti nepieciešami jauni, ambiciozi cilvēki. Protams, par lielu naudu var piesaistīt augsta līmeņa speciālistu, taču nauda viena pati neko nedod. Cik ilgi maksāsim pa tukšo, ja rezultāts būs, labākais, pēc kādiem 10 gadiem?
– Smiltenes sporta skolas zēnu U15 komanda spēlē 2. divīzijā Austrumi (VEF Latvijas jaunatnes basketbola turnīrā), un, kā redzams turnīra tabulā, šobrīd ir 7. vietā ar sešām uzvarām un deviņiem zaudējumiem. Mazākās zēnu komandas spēlē sabraukumos. Maigi sakot, vietas nav no tām augstākajām. Varbūt arī tāpēc bērniem interese par basketbolu zūd, un veidojas apburtais aplis? Nav augstu rezultātu, nav audzēkņu. Treneris Aivars Stankēvičs intervijā atzina, ka audzēkņiem nav labas fiziskās sagatavotības, visiem nav arī tās uguntiņas, kas liek degt par uzvaru.
– Mūsu, basketbolistu, dārzā ir mesti akmeņi, sak, “kas tie par rezultātiem, kad zaudējat ar mīnus 40 punktiem”. Pat NBA (Nacionālā basketbola asociācija ir vadošā vīriešu profesionālā basketbola līga pasaulē – redakcijas piezīme) līgā komanda komandai zaudē ar 30 punktu starpību, un tas nav nekas traģisks. Bet te ir runa par bērniem, kuru atšķirība basketbola iemaņās un prasmēs ir ļoti dažāda. No malas runāt ir viegli, taču, ja zini drēbi, tas nav nekas traģisks. Taču, protams, mums jārēķinās, ka bērnu vecāki ir ambiciozi un savas atvases vēlas virzīt uz tādu sporta veidu, kur jau ir rezultāti, kā, piemēram, uz futbolu, kur šobrīd Smiltenē latiņa ir pacelta ļoti augstu. Šobrīd basketbolam tādu tradīciju Smiltenē nav.
– Cik zinu, jūsu dēls, perspektīvs basketbolists, Ilvars Joksts trenējas basketbolā Smiltenes sporta skolā, taču sācis spēlēt Valmieras sporta skolas komandā. Smiltenes BJSS komandai savā ziņā tas ir zaudējums.
– Valmieras sporta skolā izaugsmes iespējas ir daudz lielākas, jo tur ir spēcīgas basketbola tradīcijas, ir cits augstāks līmenis, uz kuru tiekties. Ne velti Ilvaram līdzīgu ceļu savulaik izvēlējušies arī citi smiltenieši.
– Nesen jūs un smiltenietis Ģirts Kātiņš nodibinājāt basketbola klubu “Smiltene”. Vai šis solis ir saistīts ar basketbola popularizēšanu?
– Tas ir saistīts ar to, ka Smiltenes komanda spēlē Valmieras pilsētas čempionātā veterānu konkurencē, un kluba nodibināšana ļauj startēt projektos un caur tiem komandai piesaistīt finansējumu. Čempionātā esam vieni no līderiem. Mēģinām celt basketbola prestižu Smiltenē no veterānu puses un perspektīvā iesaistīt arī jaunākus basketbolistus vecumā no 18 līdz 35 gadiem un arī skolas vecuma bērnus.
viedokļi
Aivars Stankēvičs, Smiltenes sporta skolas basketbola treneris, Jaunpiebalgas vidusskolas sporta skolotājs:
– Basketbols ir viens no tiem sporta veidiem Latvijā, pateicoties kuram, pēc vidusskolas beigšanas jaunietis var iegūt augstāko izglītību, studējot bez maksas. Nav pat jābūt izlases spēlētājam (piemērs ir Latvijas Universitāte, kas savas basketbola komandas spēlētājiem piedāvā pilnībā atmaksātas studijas jebkurā no augstskolas piedāvātajām studiju programmām – redakcijas piezīme). Taču Smiltenē ar basketbolu ir problēma. Treniņgrupās trūkst bērnu. Viņi nenāk, jo visi jau spēlē futbolu vai trenējas vieglatlētikā. Smiltenē basketbolistus trenēju ceturto gadu, un man kā trenerim nolaižas rokas, ja dzirdu sakām – “nedomā, tu Smiltenē basketbolu nepacelsi”. Mēs, basketbolisti, sporta halles zālē netiekam trenēties, jo tur trenējas vieglatlēti, futbolisti, BMX. Pirmdienās, trešdienās, piektdienās ejam uz treniņiem Smiltenes tehnikuma zālē.
Rainers Hermanovskis, smiltenietis, profesionālās basketbola skolas “VEF Rīga” audzēknis:
– Liela nozīme sporta veida izvēlē ir vecākiem, tam, uz kādu treniņu viņi bērnus sākumā aizved un kādā sporta veidā ievirza. Pēc tam jau bērni paši var izvēlēties, kur turpināt trenēties un kur – ne. Kad biju maziņš, spēlēju gan futbolu, gan basketbolu. Basketbolā mani ievirzīja tētis, kurš pats spēlējis basketbolu (Dzintars Hermanovskis – redakcijas piezīme). Tētis uzreiz mani aizveda uz Valmieras sporta skolu, bet uz futbolu aizgāju pats, jo to spēlēja visi mani draugi un pazīstamie. Toreiz vēl domāju, kāpēc lai es viens ietu uz basketbolu, ja visi spēlē futbolu? Ja tētis nebūtu mani ievirzījis basketbolā, tad es to vispār nespēlētu.
Smiltenē nezin kāpēc ir iegājies tā, ka visi, kuri grib sportot, jau no mazotnes spēlē futbolu vai trenējas vieglatlētikā. Tagad Smiltenē ir pat sava 1. līgas futbola komanda, bet basketbolā tādas nav.
Nezinu, kā panākt, lai Smiltenē basketbolā būtu augsti rezultāti. Varbūt jāsāk ar mazajiem basketbolistiem, bet tad vajag vairākus gadus, lai izveidotu spēcīgus pamatus.
Guntars Markss, Smiltenes novada Sporta pārvaldes vadītājs:
– Pirmkārt, Smiltenē iedzīvotāju skaits ir tāds, kāds ir. Gribas mums to vai ne, Smiltenei ir mazpilsēta , un tajā politikā, kā mēs izvēlamies sporta veidus, jāņem vērā pilsētas iedzīvotāju skaits. Jau vēsturiski izveidojies tā, ka sevi ar labiem sasniegumiem apliecinājuši futbolisti, tāpat vieglatlēti, riteņbraucēji, orientieristi. Neskatoties uz to, ka Smiltenē jau vairāk nekā 10 gadus ir sporta skola, par basketbolu to nevar teikt. Iemesli tam varētu būt vairāki – gan šis pats ierobežotais bērnu skaits, no kura izvēlēties un atlasīt labākos spēlētājus, gan arī kvalificētu treneru un sava sporta veida entuziastu trūkums, kāds savulaik bija Jānis Akmentiņš riteņbraukšanā – izcils treneris un lielisks sacensību un visas riteņbraukšanas dzīves organizators. Līdz ar to basketbolā nav izveidojusies piramīda, kas ir futbolā (piramīda nozīmē, ka ir nokomplektētas visu vecumu treniņgrupas, un bērni pakāpeniski aug, līdz jauniešu vecumā sasniedz atzīstamu meistarības līmeni – redakcijas piezīme).
Tāpēc uzskatu, ka svarīgāks par visām materiālajām bāzēm ir tas, lai treneris ap sevi piesaistītu bērnus. Nevar vadīt un organizēt treniņu procesu, sēžot pie galda, jo tad nebūs labu rezultātu. Basketbola ābece jāiemāca ar savu personīgo piemēru.
Manā skatījumā basketbols ir sporta veids, kas Smiltenē jāatbalsta, jāturpina atbalstīt. Taču varbūt nav jāorientējas uz labiem sportistiem. Drīzāk jāmeklē veiksmīgāka sadarbība ar esošajiem basketbola centriem, no kuriem mums tuvākais ir Valmierā. Varam būt lepni, ka no Smiltenes nāk Latvijas basketbola junioru un jauniešu izlases spēlētāji, piemēram, Rainers Hermanovskis, Ričards Melderis, Anna Dreimane. Taču daži nemaz nav sākuši trenēties Smiltenē, jau uzreiz aizgājuši uz Valmieras sporta skolu. Tādu saredzu arī nākotnes modeli, – no sporta skolas basketbola treniņgrupu audzēkņiem atlasīt labākos, perspektīvākos un novirzīt viņus uz reģionālajiem basketbolu centriem, savukārt sporta skolā audzēkņi vairāk trenētos fakultatīvi, kā brīvā laika pavadīšanas pulciņā.
