Latvijas sporta suņkopības federācijas organizēto sacensību sezona nacionālajā daudzcīņā ir beigusies. Nebijušus panākumus tajā guva Valkas sportisti.
Latvijas sporta suņkopības federācijas organizēto sacensību sezona nacionālajā daudzcīņā ir beigusies. Nebijušus panākumus tajā guva Valkas sportisti.
Federācijas prezidents Jānis Pavlovskis atzīst, ka šajās sacensībās, kas bija veltītas Latvijas suņkopības simtgadei, Valkas rajona abas komandas nostartēja labi. Visa sezona bija ļoti saspringta, taču izšķirošās, sezonas pēdējās sacensības notika Smiltenē, un tieši tur kļuva zināmi uzvarētāji.
Uzvar Renda un viņas bērni
Sacensības notika divās vecuma grupās – līdz 35 gadiem un pārējiem vecāka gadagājuma suņkopjiem. Pavisam sacensībās Smiltenē piedalījās 27 dalībnieki no sešiem Latvijas rajoniem. Vecuma grupā līdz 35 gadiem uzvarēja un Latvijas čempiona titulu izcīnīja Mārtiņs Vilks ar vācu aitu suni Riku no Valkas. Otrā vieta Raivim Podrezovam no Alūksnes, bet trešā – atkal Valkas novada pārstāvim Didzim Aumeisteram ar suni Argo.
Vecuma grupā virs 35 gadiem par Latvijas čempioni kļuva valcēniete Iveta Karole ar vācu aitu suni Renda. 2. vieta – smiltenietim Uldim Zaļkalnam ar Rego, bet trešo vietu ieguva Staņislavs Elsts ar Fredi no Alūksnes.
Komandu vērtējumā par Latvijas čempioniem kļuva Valkas komanda, apsteidzot alūksniešus un Limbažu rajona komandu. Valkas komandā piedalījās I. Karole, M. Vilks, D. Aumeisters, Zane Zelča ar Anufriju un Aigars Rocis ar Remo. Komandas treneris ir Jānis Ķēbers. Sportisti punktus skaitīja visu sezonu katrās sacensībās, lai noteiktu sezonas absolūto čempionu. Uz goda pjedestāla visiem trijiem pakāpieniem stāvēja Valkas komandas dalībnieki M. Vilks, I. Karole un D. Aumeisters.
Sportisti jau gatavojas nākamajai sezonai.
“Kamēr man nebija sava sacīkšu suņa, nedomāju, ka šai nodarbei varētu pievērsties tik nopietni. 1995. gadā Valmieras Kennelklubā ieguvu labu rotveileru un sapratu, ka jāmācās, jo suns jāaudzina pašam. Tieši tolaik Smiltenē savas aktivitātes uzsāka kinologs J. Pavlovskis, kurš organizēja kursus. Tā nu iesāku mācīties,” stāsta J. Ķēbers. Sacensībās suņiem ir jāpārvalda trīs disciplīnas jeb atsevišķi etapi – piecu komandu izpildīšana, šķēršļu josla un figuranta aizturēšana. Tas viss jāizdara pēc iespējas mazākā laikā. Gluži tāpat kā citos sporta veidos, arī suņi ar īpašniekiem cīnās par sekundes simtdaļām. “Ar savu suni nosportoju gandrīz septiņus gadus un kļuvu arī par Latvijas absolūto čempionu, līdz draugs aizgāja uz citiem medību laukiem. Diemžēl viņa dēlam nepiemita vajadzīgais cīņas spars. Puisim iegadījās lēna daba. Paklausības kurss allaž bija izpildīts ar atzīmi teicami, taču citos etapos suns nespēja konkurēt ar pārējiem,” atceras treneris. Viņš beidza visus nepieciešamos kursus, lai kļūtu par treneri Valkā. Daži cilvēki vēlas savam sunītim iemācīt tikai visnepieciešamākās komandas, bet citi vēlas kļūt par izcilniekiem sportā. Tiesa, visi suņu draugi cenšas turēties kopā. Dažiem trūkst uzņēmības vai nav laika augstu rezultātu sasniegšanai, citiem ir nepiemērots suns. “Suņu sportā ir gluži tāpat kā visos citos sporta veidos. Pašlaik skrienu mazāk. Vairāk dzenāju citus. Kādreiz paskrienu līdzi, kamēr kļūstu bāls. Man jau patīk, ka valcēnieši šogad ir Latvijas spicē,” smaida Jānis.
Ar suni saprotas bez vārdiem
Lai sevi uzturētu labā fiziskā formā un tiktu līdzi sunim, I. Karole piedalās skrējienu seriālā “Optimists” un citās sacensībās. “Suņkopība ir ļoti labs vaļasprieks. Zinot, cik mūsu ikdiena ir saspringta, cik aizņemti esam, darbošanās ar suni ļoti labi noņem stresu. Tā ir fiziski pozitīva izlādēšanās un tobrīd nav jādomā ne par ko citu,” uzskata Iveta. Viņas suns ir jau septiņus gadus vecs. Iveta domā, ka drīz atkal visu atsāks no sākuma. Ja cilvēkam tik ļoti patīk dzīvnieki, tad cita ceļa nav. Protams, ne vienmēr no kontaktēšanās ar suni var gūt tikai pozitīvas emocijas, taču kopumā viss ir tā vērts.
Mārtiņa mamma Daiga atzīst, ka esot sponsore, šofere un vēl visādu amatu īpašniece, lai dēlam palīdzētu. “Kad nomira mūsu vecais suņuks, meklējām jaunu. Man patīk lieli suņi, un visādu manipulāciju rezultātā nonācām līdz Ivetai un ieguvām Rendas meitu. Dzīvojam lauku mājā Ērģemē un vēlējāmies paklausīgu suni. It kā pa jokam aizbraucām uz apmācībām, bet aizņemtības dēļ ar citiem vaļaspriekiem trenēties varējām tikai vēlās vakara stundās. Par laimi par šo procesu interesi izrādīja dēls Mārtiņš, kurš pašlaik mācās 8. klasē. Tas kļuva pavisam nopietni, un nu viņš ir galvenais šajā visas ģimenes hobijā,” stāsta Daiga. Viņa priecājas, ka valcēnieši ir saliedēta, draudzīga un jauka komanda. Mārtiņš, jautāts, kāpēc radusies interese par suņiem, atbild, ka viss noticis it kā neapzināti, pats no sevis. Lai gūtu labus rezultātus, viņš pat mājās uzbūvējis barjeras. Centīgs darbs notiek katru dienu. Citādi panākumu nebūs. Suns saimnieku katru dienu kalna galā sagaida nākam no skolas. Abi saprotas bez vārdiem.
Sacīkšu suņi jūt, ka jādodas uz treniņu. Tiklīdz saimnieks sameklē vajadzīgos atribūtus, tā dzīvnieks sāk smilkstēt un dodas pagalmā, lai pēc iespējas ātrāk ielektu mašīnā un nokļūtu treniņā. Suņi dažkārt uztraucas pat tik ļoti, ka vilnā parādās blaugznas. Suns līdz sacensību vietai, piemēram, Talsos, mašīnā nedaudz smilkstēdams nostāv kājās. Ja sacensībās nokrīt kāda latiņa, dzīvnieks to labi apzinās un izrāda vainas sajūtu. Viņš zina, ka saimnieks par to neslavēs. Valkas komandas dalībnieki, jautāti, kas nepieciešams, lai suns labi strādātu, vienprātīgi atzīst, ka vajadzīga ļoti liela pacietība un iekšējs miers. Uz suni nekad nedrīkst kliegt. Viņš visas komandas saprot pēc saimnieka balss intonācijas.
