Marina Jerjomina ir sieviete, kuru nevar nepamanīt. Viņa ir spilgta, krāsaina, aktīva, dzīvespriecīga, emocionāla, draudzīga, apbrīnojami enerģiska un uzņēmīga.
Marina Jerjomina ir sieviete, kuru nevar nepamanīt. Viņa ir spilgta, krāsaina, aktīva, dzīvespriecīga, emocionāla, draudzīga, apbrīnojami enerģiska un uzņēmīga.
Tikpat spilgta un bagāta ir viņas krievu valoda. Marina prot arī igauniski un nedaudz latviski. Marinas izlolotais bērns — Igaunijas Republikas Valgas jauniešu studija “Joy” — maija beigās svinēs 10 gadu jubileju. Marina ne tikai vada studiju, bet audzēkņiem māca dziedāt, sagatavot koncertnumurus un rūpējas par tērpiem.
28. maijā notiks divi grandiozi jubilejas koncerti, kuros uzstāsies ne vien igauņi, bet arī latvieši un krievi.
Pašlaik studijā nodarbības apmeklē 200 audzēkņu.
Marinas ģimene — vīrs un tolaik trīs mēnešus vecais dēls Daniels — uz Valgu atbrauca pirms 20 gadiem. Pirms tam viņa pabeidza muzikāli pedagoģisko institūtu Taganrogā Rostovas apgabalā, bet vīrs — radiotehnikas institūtu. Padomju laikos studentus pēc augstskolas beigšanas uz diviem gadiem nosūtīja strādāt pa visu plašo Padomju Savienības teritoriju.
“Atbraucu uz diviem gadiem, bet paliku 20. Esmu Donas kazaciete. Diemžēl mani tuvākie cilvēki — vecāki — jau miruši, bet brālis dzīvo Krievijā. Viesojoties dzimtenē, jūtos kā no Pribalķikas (no krievu valodas — no Baltijas). Nekad neesmu kaunējusies no savas tautības, jo dzīvē tai nav nekādas nozīmes,” uzskata Marina. Pirms studijas “Joy” dibināšanas pirmo reizi mūžā diemžēl Marinai nācās ciest savas tautības dēļ. Pionieru nama un kultūras nama reorganizācijas laikā Marinai un viņas labākajai draudzenei, domubiedrenei un kolēģei Inai Naglei, kura dzīvo Valkā, nācās aiziet no darba Valgas Pionieru namā. Drīz pēc tam sekoja piedāvājums no Valgas krievu ģimnāzijas, kur Marinu gaidīja kā mūzikas pedagoģi. Pašlaik krievu ģimnāzijā notiek studijas nodarbības.
Kopš bērnības Marina sapņojusi par dziedāšanu, jo viņa ar bērna jūtām bija iemīlējusi savu bērnudārza muzikālo audzinātāju.
“Audzinātāja Jeļena bija skaista, talantīga un apburoša. Pateicoties viņai, iemīlēju mūziku. Sākot strādāt, viņu pat atdarināju,” atceras Marina.
Viņas sapnis bija strādāt tikai ar bērnudārza audzēkņiem, jo no vecākiem bērniem esot nedaudz baidījusies. Skolotāja domājusi, ka nespēs atrast kopēju valodu, jo, lai strādātu ar skolas vecuma bērniem, nepieciešama dzīves pieredze un gudrība. Tomēr dzīve ievieš savas korekcijas, un Marinai nācās strādāt skolā par muzikālo pedagoģi, bet tagad — jauniešu studijā. Marina regulāri strādā ar 27 bērniem no Valkas un Valgas un vēl ar sešiem Valkas ģimnāzijas popklases audzēkņiem.
“Tolaik Ina strādāja ar Igaunijā un Latvijā populāro deju grupu “Ričards”. Es vadīju kori, kas konkursos guva augstus rezultātus. Arī cilvēcīgi mēs nevarējām iztikt viena bez otras. Tā dzima doma par savas studijas dibināšanu. “Joy” bija pirmā bezpeļņas bērnu organizācija Igaunijā,” stāsta Marina. Sākumā nodarbības notika ne visai piemērotās telpās, par kurām nebija jāmaksā.
“Jutāmies kā čigāni,” atceras Marina. Pirmajā laikā pedagogi ar bērniem strādāja, nesaņemot pienācīgu atalgojumu. Tērpus šūdināja no pašu nestiem audumiem un aizkariem, kurus pārkrāsoja. Tolaik studijas centrs bija Marinas divistabu dzīvoklis.
Tagad studijai ir sava mājvieta pašā Valgas centrā un nodarbību telpas. Kādas prestižas Tartu ģimnāzijas direktore vēlas, lai Marina tur dibinātu studijas filiāli. Šis piedāvājums ir negaidīts, bet skolotāja saprot, ka nespēs to izdarīt, jo pašai ir daudz pienākumu Valgā. Studijā trūkst profesionālu pedagogu, kuri var un grib strādāt ar bērniem. Lielākoties pedagogi un bijušie Inas un Marinas audzēkņi.
Pašlaik “Joy” audzēkņi uzstājas ne vien Valgā un Latvijas pilsētās, bet arī Tallinā.
Studijas darbības sākumā Marina vēl strādāja skolā, bet ar laiku viņa saprata, ka nav iespējams savienot divus darbus, jo no tā cieš abi. Marina ir no tiem cilvēkiem, kuri necieš haltūras un pusdarītus darbus. Šogad viņa uz Igaunijas prestižāko jauno izpildītāju konkursu “Laulu karusel” (līdzīgu kā Latvijā — “Jaunās zvaigznes”) sagatavoja 15 koncertnumurus. Marinas audzēkņi latvieši regulāri piedalās konkursos “Olgas disenīte”, “Jaunās zvaigznes”, “Dziesma manai paaudzei”.
“Visi bērni ļoti grib uzstāties, bet, ja koncertnumurs nav noslīpēts, neļauju. Ja jauniete uz skatuves slikti dzied, tas izskatās smieklīgi un man viņas ir žēl. Pusaudži ir ļoti nežēlīgi, tāpēc apsmiešana un negatīvas replikas izsauc nepatiku pret dziedāšanu. Viņi nepiedod kļūmes. Pusaudžiem vieglāk ir kritizēt, nevis pašiem kaut ko izdarīt,” atzīst skolotāja. Marina atceras, ka divus gadus pie viņas mācījušās divas meitenes no Valkas. Audzēknes sākumā nav pratušas pareizi nodziedāt trīs notis, tāpēc viņai bijis interesanti, kāds būs galarezultāts. Otrā mācību gada beigās meitenes uz skatuves esot lieliski izskatījušās, kustējušās, bet muzikālā dzirde vēl neesot bijusi nostiprinājusies.
“Riskējām un piedalījāmies kādā konkursā. Diemžēl meitenes nodziedāja nepareizi. Pēc pirmās neveiksmes viņas uz dziedāšanas nodarbībām vairs nenāca, bet sāka apmeklēt deju stundas,” stāsta Marina.
Viņa uzskata, ka skaisti un cēli konkursos jāprot arī zaudēt. Pēc tam viņa kopā ar audzēkņiem caur asarām pasmejas un turpina strādāt.
