Rudzupuķu rupjā maize, rupjā maize ar siļķes gabaliņiem, ābolu sviests… Launkalnes pagastā atvērtā “Kukaburras” maizes muzeja saimnieks, mājražotājs Jānis Krieķis savu nišu ir atradis, ceļot godā latviešu virtuvi, eksperimentējot ar tās ēdieniem un pielāgojot senās garšas mūsdienām, kā rezultātā tapuši arī minētie produkti.
Drīz, kad sāksies jaunā tūrisma sezona, viņš savā maizes muzejā un kafejnīcā piedāvās atkal jaunus latviešu virtuves ēdienus.
Siļķi var ēst arī tā
Kulinārā mantojuma saglabāšana un popularizēšana saistībā ar gastronomisko tūrismu ir kļuvusi populāra tēma daudzviet Eiropā, arī Latvijā. “Ziemeļlatvija” jau rakstīja par to, ka Smiltenes tehnikums nesen kļuvis par Eiropas kulinārā mantojuma tīkla dalībnieku un šobrīd Vidzemē ir vienīgais, kas šādi uzņēmies pienākumu popularizēt sava reģiona kulinārijas mantojumu – tikai šim reģionam raksturīgus ēdienus. Tāpēc tehnikums iecerējis uz sadarbību aicināt vietējos sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumus, piedāvājot kādu no šiem ēdieniem iekļaut savā ēdienkartē.
“Kukaburras” saimnieks Jānis Krieķis šādu ceļu uzsācis iet pats, intuitīvi izvēloties acīmredzot populāru nišu, un jau pērnajā tūrisma sezonā ēdienkartē iekļāvis vairākus latviešu virtuves ēdienus. Pieprasītākās bijušas asinsdesas un ar sīpoliem sacepts žāvēts cūkas stilbs ar putraimu putru un brūkleņu ievārījumu piedevās.
“Man ir interesanti papētīt, kas agrāk ēsts, un svarīgi arī šīs tradīcijas saglabāt,” uzskata J. Krieķis, “taču, meklējot vecajās pavārgrāmatās, esmu sapratis, ka latviešu virtuve 20. gadsimta sākumā jau ir vāciska. Ēdieni neko daudz neatšķiras no tiem, ko lietojam šodien. Taču, jo senāk iet iekšā pagātnē, jo garšas ziņā interesantākus, mūsdienās aizmirstus ēdienus var atrast.”
Tās receptes no vecām pavārgrāmatām, kas piesaistījušas uzmanību, Jānis vispirms pārbauda praksē un secina, ka ne visi ēdieni mūsdienu cilvēka vēderam ir tīkami, piemēram, skābputras no raudzētas rupjmaizes mīklas. Tāpat uzņēmējs novērojis, ka, neraugoties uz interesi nogaršot, latviešiem ir piesardzīga attieksme pret rupjmaizi, kuras mīklā viņš iemīcījis sālītas siļķes gabalus. “Itāļi ēd picas ar anšoviem, taču latvietis pret šādu garšas kombināciju izturas piesardzīgi,” Jānis secina, prezentējot savu rupjmaizi ar siļķi gan starptautiskajā tūrisma izstādē – gadatirgū “Balttour 2017” Rīgā, gan arī piedāvājot to degustēt galvaspilsētas tirdziņos.
Taču rudzu maize ar siļķi savā ziņā var pat būt latvieša ēšanas gēnos, jo ir veco laiku recepte, tādu maizīti senos laikos latvieši cepuši savās lauku mājās, zina stāstīt “Kukaburras” saimnieks, kurš par to izlasījis vecā pavārgrāmatā.
Rudzupuķu rupjmaize
kā iepriecinājums
Jau rakstījām, ka Jānis Krieķis pirms vairākiem gadiem sāka ražot arī senu latviešu našķi – ābolu sieru, kas gan patiesībā nemaz nav siers, bet gan stingra ābolu ziemas marmelāde.
Tagad mājražotājs ķēries arī pie ābolu sviesta. Pie šā produkta viņš nonācis, eksperimentējot ar dažādām garšām un secinot, ka sapārojot ābolu sieru un sviestu, sanāk interesants produkts ar saldskābu garšu. Ābolu sviestu var smērēt uz rupjmaizes, un tad šis našķis pēc garšas atgādinot rupjmaizes kārtojumu. Tāpat šādu sviestu var uzziest uz siera vai pielikt pie putrām.
Savā maizes muzejā “Kukaburras” saimnieks cep arī lauku rupjmaizi: gan tradicionālu, gan īpašu, ar savā ziņā poētisku nosaukumu – rudzupuķu maizi. Rudzu maizes kukulīši viducī ir izdekorēti ar kaltētām tumšzilām rudzupuķu ziedlapiņām.
“Maizes garšu tās nemaina. Šāds kukulītis vizuāli labi izskatās, un cilvēkiem rada patīkamas sajūtas. Diena paliek priecīgāka. Turklāt Smiltenes novada simbols ir rudzupuķe,” atgādina Jānis Krieķis.
Savukārt Smiltenes tehnikums aicina arī citus padalīties ar senu latviešu ēdienu receptēm, it īpaši tādām, kas raksturīgas Vidzemes reģionam, un cer arī uz vietējo ēdināšanas uzņēmumu atsaucību to popularizēšanā.
