Zemnieku saimniecība “Dimanti” Valkas pagasta Lugažu ciemā darbojas kopš 1994. gada. To apsaimnieko Normunds Zvirbulis ar ģimeni – sievu Ilonu un trim meitām. Kā dzīvo un par ko domā zemnieks šajā ziemas un pavasara robežlaikā?
Šogad ziema nebija ar sniegiem bagāta. Un nu jau pavisam noteikti gaisā jūtama pavasara elpa. Taču todien, kad ciemojos “Dimantos”, visa apkārtne vēl tinās baltā sniega villainē. Tā gan netraucēja ne govju, ne aitu ganāmpulkam, kas aplokos it mierīgi baudīja gan svaigo gaisu, gan barību. Arī laimīgo pīļu un zosu saime labprāt pastaigājās pagalmā un laukā, nenojauzdama, kādas problēmas drīz vien sagaidīs saimniekus un aptumšos mājputnu dzīvi…
“Dimanti” ir saimniecība, kas tāpat kā jo daudzas toreizējā Lugažu pagastā izveidojās jaunajā Latvijas valstī pagājušā gadsimta 20.-30. gados īstenotās agrārās reformas gaitā. Valsts nacionalizēja lielsaimniecības, to skaitā muižas un viņu īpašumus, iegūtās zemes tika ieskaitītas Valsts zemes fondā, bet pēc tam piešķirtas jaunsaimniecību veidošanai vai esošo zemnieku saimniecību paplašināšanai. Tā vienlaicīgi nodrošināja lielu skaitu pilsoņu ar lauksaimniecībā izmantojamu zemi un nostabilizēja valstī agrāro politiku.
“Tā arī trīs brāļi Baloži Lugažos katrs tika pie savas zemes, un izveidojās trīs saimniecības – “Mauriņi”, “Dadži” un “Dimanti”,” stāsta toreizējā “Dimantu” saimnieka Elmāra mazdēls, 90. gados atjaunotās saimniecības tagadējais īpašnieks Normunds Zvirbulis.
Uzjautāts, kā viņš nonācis zemnieka darba dzīvē un saimnieka godā, Normunds atbild: “Mūsu ģimene dzīvoja Valkā. Bet mammas vecāki Alma un Elmārs šeit, “Dimantos”, dzīvoja arī padomju laikos. Es visu bērnību un skolas gadus, īpaši vasarās, no Valkas braucu vai nācu uz Lugažiem, dzīvojos pa laukiem, jo man te viss patika. Vasarās arī strādāju kolhozā. Pēc pamatskolas aizgāju mācīties par mehanizatoru uz Jāņmuižas profesionāli tehnisko vidusskolu. Pēc tās atnācu strādāt uz Lugažiem toreizējā kolhozā “Ļeņina ceļš” par mehanizatoru. Kad kolhozs izputēja, kādus septiņus gadus nostrādāju par montieri uz dzelzceļa tepat Lugažu stacijā. Un pēc tam, atgūstot vecātēva zemi, pieņēmu lēmumu atjaunot saimniecību.”
Un tā 1994. gadā tika reģistrēta no jauna dibinātā zemnieku saimniecība “Dimanti”. Sākumā tā apsaimniekoja 40 hektārus, šobrīd – 90 hektārus zemes. Par galveno savas darbības nozari Normunds sākotnēji izvēlējās piena lopkopību. Tagad gan abi ar dzīvesbiedri Ilonu uzskata, ka saimniecībā, kas nav lielsaimniecība, jādarbojas dažādos virzienos.
“Mums ir neliels govju ganāmpulks. “Treknajos gados” bijām sadomājuši ņemt pamatīgu kredītu un celt lielu fermu. Labi, ka paklausījām gudram padomam un neriskējām! Tagad – neesam lielsaimnieki, taču neesam izputējuši, ne arī nepavelkamā kredīta jūgā,” saka Normunds.
“Ar divdesmit govīm ģimene var izdzīvot, arī lopbarību nav problēmu sagatavot. Protams, katrā darbā ir dažādas situācijas. Piemēram, kaut laukos it kā cilvēku bez pastāvīga darba netrūkst, ja vajadzīgas papildu darbarokas kādā saspringtākā periodā, īstu strādātāju atrast nemaz nav vienkārši. Tāpat zemnieka darbu vairāk kā jebkuru ietekmē laikapstākļi, bet ar to jāsadzīvo. Un ko audzēt kūtī un tīrumos, kas kurai saimniecībai izdevīgāk un pa spēkam, katram pašam jāizdomā.”
Tā šajā saimniecībā parādījās aitu ganāmpulks. “Šobrīd ir nedaudz vairāk par 40 aitām. Protams, te atkal vajag jaunas zināšanas, nāk klāt jaunas “papīru lietas”. Taču jāmācās, jādara, jākonsultējas ar speciālistiem. Mēs jau, tāpat kā visi, pukojamies par papīru un datordokumentu kalniem, taču saprotam, ka bez tiem – nekā. Bez grāmatveža palīdzības neiztikt. Tikai reizēm šķiet dīvaini, ka viena un tā pati lieta jāatzīmē kādās piecās dažādās vietās…” saka Ilona. “Patīkami ir tas, ka, piemēram, Pārtikas un veterinārā dienesta darbiniekiem pēdējos gados ir pozitīvāka, izprotošāka attieksme pret zemniekiem, drošāk var prasīt padomu, jo tiešām uzklausa,” viņa turpina.
Jau pieminētās zosis un pīles, un sivēni tiek audzēti tikai pašu ģimenes vajadzībām. Saimniece saka: “Mēs ļoti novērtējam to, ka varam ēst pašu audzēto lopiņu gaļu. Vedam to pie jau zināma gaļas pārstrādes meistara, lai sagatavotu desas, žāvējumus, konservus.”
“Dimantos” audzē kartupeļus, sīpolus un ķiplokus. “Citus dārzeņus neaudzējam. Ir pazīstama saimniecība, kas specializējusies tieši dārzeņu audzēšanā, no tās arī iegādājamies dārzeņus ģimenes vajadzībām, jo zinām, ka tie būs labas kvalitātes,” paskaidro Ilona.
“Dimantos” aug trīs meitas. Vecākā – Samanta – šogad pirmo gadu prom no mājām. Viņa apgūst grāmatvedību Valmieras tehnikumā. Abas jaunākās māsas – vēl tepat vietējās skolās.
Ģimene ir kopā gan priekos, gan ikdienas rūpēs. Vecākiem nav vienalga, ko dara un kā jūtas bērni. Runājot ar Ilonu un Normundu nevar nejust, cik meitenes viņiem svarīgas un mīļas. Vai kāda no viņām gribēs iet vecāku pēdās? Uz to atbildi var sniegt tikai nākotne. Taču par vienu gan nav jāuztraucas – šajās mājās arī bērni mācās strādāt. Un, iespējams, tieši tas ir vislielākais kapitāls, ko viņi iegūst savai dzīvei.
“Nav jau ko par velti sūkstīties, kaut arī lauksaimniecībā nav stabilitātes: aizvien “modē” cenu svārstības, dažādas jaunas prasības, visādas izmaiņas. Tāpēc tiešām nav viegli. Taču zeme, uz kuras dzīvojam un strādājam, ir mūsu. Tāpat – mājas un ģimene, un par to jārūpējas mums pašiem,” mūsu sarunu noslēdz Normunds Zvirbulis.
