Daba tuvojas pavasara atmodai. Esam pārdzīvojuši kārtējo ziemu, kuru vairums pareģu rudenī prognozēja nepieredzēti aukstu un sniegotu. Izrādās, vaimanātāji pūlējušies velti, dabā viss noticis pēc citiem likumiem. Bet raudāšanai iemeslus vienmēr var atrast.
Lasu centrālo laikrakstu virsrakstus, ar kuriem tiek celta trauksme par it kā nepieredzētu cenu celšanos gaļas produktiem. Cipari gan neko šausminošu nerāda, viss pierastajā inflācijas līmenī. Pasaules vadošie ekonomisti sen atzinuši, ka inflācija triju četru procentu robežās ir ekonomikas dzinējspēks. Krīžu gados cenas mēdz samazināties, bet tad sekas ir uzņēmumu bankroti un bezdarba pieaugums. Protams, tiem iedzīvotājiem, kurus var pieskaitīt trūcīgajiem, arī desmit centu cenas pieaugums ir no svara, bet tā jau tā attīstība notiek. Varbūt vērts atcerēties deviņdesmito gadu sākumu, kad tikko ieviesa latus. Minētās gaļas cenas pa šiem gadiem pieaugušas aptuveni trīs reizes, toties minimālā alga augusi deviņkārt, bet pensijas – aptuveni trīspadsmit reižu.
Tajā pat laikā veikalu plaukti piedāvā gana lielu izvēli, ir arī konkurence ražotāju starpā. Lai palielinātu patēriņu, valdībā nupat tiek debatēts par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu Latvijā ražotajiem augļiem un dārzeņiem. Ja Latvija to ieviesīs, tad igauņi nāks uz mūsu veikaliem arī pēc gurķiem, tomātiem un kāpostiem. Ja pirmie to izdarīs igauņi, tad mūsu pircēji turpinās kājot pāri robežai.
Ir grūti saprotamas savdabības Latvijas attīstībā. Neskatoties uz zemajiem platībmaksājumiem, pie mums visai augstu līmeni sasniegusi graudkopība un piena lopkopība, ar šo produkciju Latvija nodrošina gan pašpatēriņu, gan spējam eksportēt. Pagaidām neveicas ar gaļas ražošanu, kur gandrīz pusi no veikalos nopērkamā mums nodrošina imports. Tas pilnībā nesaskan ar kolhozu gadu pienesumu, kad, taisnības labad jāteic, krietnu pusi cūkgaļas saražoja piemājas kūtiņās. Skaidrs, ka tagad saimniekot ar kolhozu metodēm vairs nevaram, ir jābūvē modernas cūku novietnes, jāievieš pavisam citi audzēšanas principi. Kaut kāda ieinteresēto zemnieku nevarība, liekas, arī birokrātijas slogs pārāk liels, turklāt daudziem šī nozare liekas nelabi smakojoša, tāpēc tuvumā dzīvojošie iedzīvotāji iemanījušies katru šādu iniciatīvu noprotestēt. Tikmēr uz Latviju mēdz savu cūku biznesu pārcelt dāņu zemnieki, kuriem laikam šādas smaciņas vairāk ož pēc asignācijām.
Ir vēl kāda dīvainība, ja runājam par zemkopības kultūrām. Pirms gadiem divdesmit, kad mūsu zemkopji sāka veidot savus biznesus, valdīja uzskats, ka moderni saimniekot iespējams tikai tad, ja apstrādājamās zemes platības pārsniedz vismaz simts hektāru. Tad arī līdzās graudaugiem tika sēts rapsis, ko agrāk Latvijā nepazina. Jo rapsi iespējams izaudzēt un novākt ar to pašu tehniku kā rudzus. Tikmēr novārtā palika linu un kaņepju audzēšana, kur vajadzīga gan speciālā tehnika, gan jābūt pārstrādes uzņēmumiem. Bet rapsi var izaudzēt tikai ar bagātīgu ķīmijas pielietošanu, nu jau pieredzēts, ka labi organizētie biškopji no indētājiem tiesas ceļā piedzinuši bargu naudu par bišu noindēšanu. Vārdu sakot, tuvojas brīdis, kad nāksies lielāku vērību pievērst linu un kaņepju audzēšanai. Es puikas gados esmu gan linus plūcis, gan kaimiņu rijā izkaltētos kaņepāju stiebrus drupinājis ar speciālu zirga vilktu veltni. Mūsdienās citas iespējas, ja vien audzētāji protas veidot kooperatīvus, ar valsts palīdzību veido pārstrādi, tad, teiksim, no kaņepju šķiedrām Latvija gatavotu pašus stiprākos džinsu audumus. Ir lasīts, ka Vācijā no kaņepju sēklām pat alu darinot. Piebildīšu, ka daži amerikāņu un izraēliešu zinātnieki veic nopietnus pētījumus, lai no parastajām sējas kaņepēm iegūtu tādus medikamentus, kādus līdz šim medicīna nepazīst. Un vēl – mūsu senči kaņepes audzēja arī augsnes ielabošanas nolūkā.
Agro dārzeņu audzēšanā ar Latviju konkurē Polija. Tur gan klimats piemērotāks, gan tradīcijas noturīgākas. Lai visu Baltiju pārpludinātu, teiksim, ar agro papriku, Polijā veido kooperatīvu kādi četri pieci pagasti sīkzemnieku. Katram pāris hektāru zem plēves tuneļiem, un tur aug paprika, citviet kaut kas cits. Kooperatīvam savs loģistikas centrs, no kurienes standartiem atbilstošā produkcija pa tiešo nonāk Latvijas veikalu ķēdēs. Mums interesē vispirms tas, lai minēto importu aizstātu ar pašražotu produkciju, tāpēc no svara, lai pievienotās vērtības nodoklis būtu tikai pieci procenti. Ja to būs iespējams nodrošināt, tad poļiem ar transporta izdevumiem būs grūti izkonkurēt Latvijas analogus ražojumus. Tad importam paliks banāni, kivi, apelsīni un šis tas ziemas mēnešos.
Es katrā ziņā ticu, ka latviešu zemnieks ir spējīgs uz daudz lielāku rosību, un varbūt ir pēdējais brīdis, lai izmantotu pēdējos gadus, kad iespējams pilnā mērā izmantot Eiropas Savienības līdzfinansējumu.
Cita lieta ir mazpilsētas, kur dzīvo pircēji. Ak, cik gan daudz mums gaišu ideju! Vieni kliedz, ka Valkā vajadzīgs apavu veikals, citam Rauskas bijušās tipogrāfijas vietā gribas redzēt pirti, vēl kādi sapņo par jauku kafejnīcu, ir dzirdētas žēlabas, ka mums nav peldbaseina. Nu bet tad jau tikai atliek ķerties pie darīšanas, dzīvojam taču laikmetā, kad visu nosaka privātā iniciatīva. Ne jau valdība vai pašvaldība Valkā tik daudz alkohola veikalu atvēra, taču jau atradās privātpersonas, kas saoda naudas smaržu. Tikmēr citi tikai sūkstās, ka mums nav tā un šitā. Tā kā būtu laiks atvadīties no sociālisma laiku tradīcijām, kad mūsu vietā par visu izlēma partijas komitejā.
