Domāju, esat izlasījuši bēdu stāstus par to, kā veiklie darboņi iestāsta, ka Smiltenē pa krānu tek gluži vai inde un tikai filtrs, kas pēc tam ir gluži vai zelta vērtībā jūs glābs. Protams, gan mēs, gan visi tie, kuri domā, ka viņi nekad neuzķertos uz šādiem piedāvājumiem, teiks – nu vajag taču domāt, vajag skatīties, ko paraksta, vajag to un šo. Mēs visi esam gudri līdz brīdim, kamēr pašus neapmuļķo. Vai maz ir iespējams visus krāpšanas, apvārdošanas un iesmērēšanas variantus izzināt, paredzēt? Domāju, ka nē, jo, atkal jau jāsaka – diemžēl, negodīgu cilvēku izdoma nekad neizsīkst. Ir visai augstprātīgi sevi vērtēt augstāk par tiem naivajiem, kuri paši ļāvušies, jo apkrāpt mūs var pat nezinot, ka tas noticis, tā teikt, neklātienē un dažādos veidos.
Vakar draugu lokā apspriedām Smiltenes gadījumu, un viens no sarunu biedriem stāstīja, ka viņš savai mammai, kura ir cienījamos gados, vienkārši aizliedzis iet pie durvīm un vērt tās vaļā, kad viņa nav mājās, jo pie viņiem nāk ciemos vien daži radinieki, kas allaž par savu vizīti pabrīdina. Pārējiem nekas pie viņiem nav jāmeklē. Nu, protams, visās situācijās šis padoms nenoderēs, jo bieži pensionāri dzīvo vieni un izolēties no ārpasaules arī nav prātīgi. Pensionāriem bieži vien dzīve rit ļoti vientulīgi un vēlme parunāties ir tik saprotama. Un tie, kas zvana pie durvīm un piedāvā kaut ko, allaž ir tik patīkami, runātīgi jauni cilvēki, ka pat prātā neienāk, ka no tāda jāuzmanās. Bet vienu gan derētu ielāgot kā veciem, tā jauniem. Bērniem vairumā gadījumu mēs to mācām, tad vajadzētu lieku reizi atgādināt arī saviem vecākiem vai vecvecākiem – pirms atvērt durvis, pajautāt, kas tur ir.
Kolēģe stāstīja, ka mājā, kur viņa dzīvo, pie durvīm zvanījis kāds melnīgsnējs vīrietis, kurš taujājis pēc senlietām, bet, kad viņa teikusi, ka tādu nav, jautājis pavisam nekautrīgi – kuros dzīvokļos dzīvo pensionāri. Tas ir nežēlīgi un netaisni, bet tā diemžēl ir realitāte, ka krāpnieki par saviem upuriem izvēlas tieši gados vecos cilvēkus, jo acīmredzot viņus patiešām vieglāk apvārdot un apkrāpt.
Sargāsim sevi, un ikreiz, kad kāds uzdodas par jūsu dzīves glābēju, vai tas ir kādas preces pārdevējs, reliģiskās brālības pārstāvis vai lietu uzpircējs, padomājiet, ka jums ir tiesības pateikt nē. Jums nav jākaunas, ka esat noraidoši, jo jums ir tiesības izvēlēties, ar ko runāt, ko pirkt vai nepirkt. Jums ir tiesības neuzticēties. Ja tomēr izklausās, ka tas, ko jums piedāvā, varētu jums noderēt, sakiet, ka padomāsiet un pēc tam pati piezvanīsiet. Tā jums būs laika apdomāties, izvērtēt visus par un pret. Allaž pakonsultējieties ar radiniekiem, kādu paziņu, kas varētu ar skatu no malas pateikt, ir vai nav tur risks. Un vēl, tiem jaunajiem cilvēkiem, kas tagad uz pilnu klapi naudu taisa apmuļķojot vecus ļaudis, derētu aizdomāties, ka agrāk vai vēlāk visiem par saviem darbiem nākas atbildēt. Kā teica kāds mācītājs – neatkarīgi, ticīgs vai neticīgs, bet nav uz pasaules cilvēka, kurš nelaimes brīdī vai savā nāves stunda nelūdz Dievu.
