Mūsu kopējās mājas – Latvijas Valsts, jo īpaši tās pārvaldes sistēma – pašlaik ir kā brants savulaik ar labiem nodomiem celtajā ēka.
Mūsu kopējās mājas – Latvijas Valsts, jo īpaši tās pārvaldes sistēma – pašlaik ir kā brants savulaik ar labiem nodomiem celtajā ēka. Pagājušajā nedēļā sabiedrība to uzrādīja vairāk nekā pārliecinoši. Diemžēl valdības un Saeimas vadītāji joprojām traucas kā sacīkšu zirgi ar klapēm uz acīm. Nekas nav jādomā, vien jāgaida, kad kučieris paraustīs labo vai kreiso pavadu, un tad jau atkal būs zināms, uz kuru pusi jāgriežas. Tautai tas viss ir piegriezies, jo arī pajūga vadītājs ir tikai marionete, kuram ir visnotaļ ciešas saistības ar staļļu īpašniekiem. Skumji, turklāt visi to saprot, atskaitot pašpārliecinātos marķīzus ar praktiski neierobežotiem līdzekļu resursiem savtīgo mērķu sasniegšanai.
Tā gadās, taču ne ilgstoši. Valsts valdošā koalīcija ir pārkāpusi visas sapratnes un uzticības robežas starp varu un tautu. Kas ir pārpilns, tas saplīst. Šā iemesla dēļ rodas jauni Lāčplēši vai Žannas d”Arkas. Protams, Baibas Sipenieces pagājušās nedēļas aktivitātēm medijos gan nebija nekādas konstruktivitātes, taču emocionāli viņa pauda to, par ko domā un kā jūt tauta.
Jauni valsts vadītāji nerodas tukšā vietā un no nekurienes. Ja veiksies, pēc visām pašreizējām kolīzijām un krīzēm mēs iegūsim godprātīgākos no tiem, kuri pašlaik sēž (un arī nesēž) maliņā. Cīņa, protams, būs sīva, varbūt arī ilgstoša, taču iznākumu paātrināt var vien tautas aktivitātes, un sabiedrība jau nu precīzi jūt, kas ir labi un kas aplami. Izvēle jau ir gaužām vienkārša – jāatrod šķēres, ar kurām uz visiem laikiem varēs pārgriezt leļļu vadīšanas diedziņus.
