Agnis Andžāns (skolēnu aprindās zināms arī kā profesors Cipariņš) ir Latvijas Universitātes profesors, habilitētais matemātikas zinātņu doktors.
Agnis Andžāns (skolēnu aprindās zināms arī kā profesors Cipariņš) ir Latvijas Universitātes (LU) profesors, habilitētais matemātikas zinātņu doktors. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Viņš saņēmis arī citas godalgas par nozīmīgu ieguldījumu jauno matemātiķu izglītošanā, matemātikas mācību satura pilnveidošanā un popularizēšanā. Sarakstījis vairākas monogrāfijas un mācību grāmatas, publicējis vairāk nekā 500 rakstu.
Papildu tam matemātikas autoritāte Agnis Andžāns reizi mēnesī divas dienas Smiltenes ģimnāzijā vada matemātikas kursus ģimnāzijas 9. – 12. klašu skolēniem un Valkas rajona pedagogiem.
Izmantojot šo izdevību, “Ziemeļlatvija” viņu uzrunāja, lai uzzinātu profesora viedokli. Proti, kāpēc pat savā skolā matemātikā labākajiem skolēniem viņa izgudrotie uzdevumi olimpiādēs bieži vien ir tik ciets rieksts, ka pret tiem veltīgi tiek “izlauztas” smadzenes. Turklāt nav noslēpums, ka profesora sarežģītākos uzdevumus skolēnu olimpiādēm neprot atrisināt pat visi matemātikas skolotāji.
Intervija ar A. Andžānu aizvirzījās pa daudz plašāku, interesantāku ceļu, nekā sākotnēji bija paredzēts. Tāpēc lasītājiem piedāvāju sākt to lasīt no otra gala – ar vienu no sarunu noslēdzošajiem, profesoram uzdotajiem jautājumiem.
– Kā jūs definētu matemātikas būtību?
– Matemātika ir ierocis dzīves cīņā, ar kuru cilvēks izzina pasauli un kas kalpo cilvēces labā. Matemātika ir godīgums. Matemātikā nevarēja ar partijas biedra karti iziet priekšā un teikt – “ir tā un tā”, ko varēja darīt rakstnieki, žurnālisti, politiķi. Matemātikā uz tādu rādīja ar pirkstiem un smējās. Tāpēc matemātikā nekad nav mācītas aplamas lietas. Matemātiķi vienmēr ir bijuši progresa pirmajās rindās. Kad notika Lielā Franču revolūcija (1789 – 1794), 60 procenti Franču Republikas armijas ģenerāļu bija matemātiķi pēc profesijas. Un šī revolūcija bija notikums, kas visvairāk pagrieza cilvēces vēsturi pozitīvā virzienā.
Visu totalitāro padomju laiku matemātika bija viena no vietām, kur cilvēki varēja justies garīgi neatkarīgi un brīvi. Un vēl – šodien, pateicoties matemātikai, mēs lidojam uz zvaigznēm, atklājam jaunus medikamentus, spējam paredzēt zemestrīces un plūdus un glābt simtiem tūkstošu cilvēku dzīvības. Manuprāt, vispār nav humānākas zinātnes un humānāka mācību priekšmeta par matemātiku. Tikai nelaimīgā kārtā cilvēki mūsdienās ir sākuši identificēt jēdzienus “humāns” un “humanitārs”, kuri pārklājas, taču nav viens un tas pats.
– Ja cilvēks saka, ka viņam nepatīk matemātika, vai tas nevarētu būt arī tāpēc, ka viņam nepatīk pārvarēt grūtības?
– Piekrītu, ka tā varētu būt. Taču ir jāsaprot, ka tas, kas ir viegls, neko nav vērts. Viss, kas pasaulē ir kaut ko vērts, nācis ar sviedriem.
– Vai ikviens cilvēks var iemācīties matemātiku labā līmenī?
– Nedomāju, ka ikviens var iemācīties tādā līmenī, ka viņš varēs atklāt jaunas matemātiskas teorijas. Taču vismaz tajā līmenī, ko tagad izsmiekla dēļ sauc par vidusskolas programmu, katrs var. Ja lielais vairums iedomājušies, ka viņi nesaprot matemātiku, tad tas ir tāpēc, ka viņi velta nepietiekamu laiku matemātikas saprašanai. Cilvēce līdz šim ir izdomājusi četras tēzes, kā izzināt pasauli. Matemātika ir visraksturīgākais veids racionālajai izziņai, turklāt to ir ārkārtīgi būtiski iesaistīt gan empīriskajā izziņā (ar eksperimentiem), gan modelēšanas izziņā, kura radusies 20. gadsimtā. Cilvēce izzina pasauli ar modelēšanu, izmantojot datorus. Līdz ar to matemātika ir triju izziņas veidu pamatā no četriem, tāpēc a priori ir skaidrs, ka matemātiku spēlējoties nevar apgūt. Lai kā man nepatika padomju laiks, toreiz cilvēkiem bija jāmācās, un neviens nevarēja pateikt – “manas cilvēktiesības man atļauj nemācīties, un, ja man labāk patīk zīmēt vai spēlēt bumbu, tad darīšu to”. Problēma ir nevis matemātikas grūtībā, bet attieksmē. Ja skolotājs strādā godīgi un labticīgi un bērns tikpat godīgi un labticīgi cenšas mācīto uzņemt, tad pietiek ar mācību stundām, lai iemācītos matemātisko domāšanu. Ja tā nenotiek, tad bērnam rodas maza grūtībiņa te vienā vietā, te otrā, un, ja tā netiek izlabota, tad kļūst jau par lielu grūtību.
– Ir dzirdētas daudzas atsauksmes, ka jūsu uzdotie uzdevumi skolēnu matemātikas olimpiādēs ir ļoti sarežģīti. Vai tam piekrītat?
– Uzdevumi olimpiāžu komplektā iedalās apmēram šādi: viegls, vidējs, grūts, izcili grūts. Izcili grūtais uzdevums ir vajadzīgs, lai atdalītu tos pāris skolēnus, kuri ir vai nu ārkārtīgi rūpīgi strādājuši, vai ir ļoti apdāvināti, vai visbiežāk – gan viens, gan otrs. Grūtais uzdevums ir tāpēc, lai valsts mērogā atdalītu 30 līdz 40 labākos skolēnus. Ar vidējo uzdevumu jātiek galā, ja cilvēks ir normāli strādājis. Ar vieglo uzdevumu jātiek galā trijām ceturtdaļām, bet ar atkārtoto uzdevumu, piedodiet man, jebkuram. Jau vairāk nekā 20 gadus katrā rajona olimpiādē un pat atklātā valsts olimpiādē katrā klašu grupā ir viens uzdevums, kāds bijis iepriekšējā vai iepriekš iepriekšējā olimpiādē. To zina gan bērni, gan skolotāji.
– Vai izcili talantīgus jaunos matemātiķus atklājat katru gadu?
– Jā, un viņi ir ne tikai no Rīgas izcilajām skolām, bet arī no lauku skolām. Smiltenes ģimnāzija ir pat ļoti patīkams izņēmums. Pilsētiņa ir maza, cilvēku nav daudz, bet iepriekšējā gadā skola valsts mērogā ieguva septīto vietu, tai skaitā starp visām lielajām Rīgas skolām.
***
Par profesoru Agni Andžānu
Aija Cunska, Smiltenes ģimnāzijas direktore: – Profesoru Agni Andžānu pazīstu jau 25 gadus, kopš Latvijas talantīgo skolēnu nometnes “Alfa” laikiem, kur viņš bija pasniedzējs. Agnis Andžāns ir unikāla un neatkārtojama personība Latvijas matemātikas, izglītības un zinātnes vēsturē. Vienmēr prasīgs un stingrs, bet tai pašā laikā – atsaucīgs un uz sadarbību vērsts. Tieši viņš Latvijā izveidoja padziļinātas matemātikas mācīšanas sistēmu, kura darbojas paralēli skolas izglītībai. Skolēniem tie ir daudzi matemātikas neklātienes konkursi, profesora Cipariņa klubs, Mazā matemātikas universitāte un Neklātienes matemātikas skola. Pateicoties Agņa Andžāna nesavtīgajai darbībai, Latvijas skolēni ir vieni no labākajiem pasaules matemātikas olimpiādēs.
Smiltenes ģimnāzijai sadarbība ar profesoru sākās 1993. gadā, kad kopīgi organizējām vasaras matemātikas nometnes talantīgajiem skolēniem. Viņš vienmēr ir uzskatījis, ka Rīgas skolēniem ir lielākas attīstības iespējas, tāpēc palīdzība jāsniedz reģionu skolēniem un skolotājiem. Vēl ne reizi viņš nav atteicis personīgi mērot ceļu līdz Smiltenei, lai sniegtu konsultācijas skolotājiem, mācītu skolēnus vai piedalītos ar referātiem semināros un konferencēs.
Smiltenes ģimnāzijai un man personīgi viņš ir kļuvis ne tikai par izcilu Skolotāju, bet arī par Padomdevēju, Sponsoru un labu Draugu.
Par matemātiku
Nauris Vizulis, Smiltenes ģimnāzijas 11.b klases skolēns. Ieguvis 3. vietu matemātikas valsts olimpiādē. Grib studēt Fizikas un matemātikas fakultātē:
– Matemātikas teorija ir garlaicīga, taču citādāk ir ar uzdevumiem. Tie ir pietiekami grūti, un, kad tos atrisinu, ir prieks.
Olimpiāžu uzdevumi vairs nav vidusskolas matemātika. Tur vajag ideju, lai saprastu, kā tos risināt. Trešās vietas dēļ man piedāvāja nedēļu nogalēs braukt uz matemātikas lekcijām Latvijas Universitātē (uz turieni no Smiltenes ģimnāzijas brauc arī 10. klases skolniece Ramona Cunska – redakcijas piezīme). Lekcijās jau ir pavisam augsts līmenis. Faktiski tā ir atlase starptautiskajai olimpiādei.
