Jau rakstīju, ka Krievijā mentu karu ietvaros apcietināti redzami narkotiku kontrolieri, ieskaitot ģenerāli Guļbovu – visai ietekmīgu čekistu. Minēto dienestu vada Čerkasovs, kuru uzskatīja par tuvu Putina draugu.
Jau rakstīju, ka Krievijā mentu karu ietvaros apcietināti redzami narkotiku kontrolieri, ieskaitot ģenerāli Guļbovu – visai ietekmīgu čekistu. Minēto dienestu vada Čerkasovs, kuru uzskatīja par tuvu Putina draugu.
Pirmais secinājums bija tāds, ka prezidenta Putina šķietami saliedētā komanda, nesagaidot sava šefa pilnvaru beigas, sāk ķerties vieni otriem pie rīkles. Drīz sekoja paša Čerkesova izvērsts raksts avīzē “Komersant”, kurā viens no ietekmīgākajiem čekistiem izsaka visai savdabīgus domugraudus, tostarp viņš uzskata, ka deviņdesmitajos gados Krievija gāzās bezdibenī, un tad vienīgais āķis, aiz kura valsti izdevās noturēt, bija “čekistu korporācija”. Un vēl – pēc Čerkesova domām, valsti jāpārvalda šāda tipa korporācijai (tādu jau izveidojis Putins).
Krievijā nav pieņemts, ka augstākās elites ierēdņi savas “atklātās vēstules” prezidentam publicētu avīzēs. Tas var nozīmēt tikai to, ka Čerkesovam vairs nav piekļuves iespēju pie paša Putina. Ko īsti tas nozīmē, nezina neviens.
Putina plāni
Prezidenta krēslā Putinam atlicis pavadīt vēl pusgadu. Aicinājumi mainīt konstitūciju, lai Putins varētu palikt amatā uz trešo četru gadu periodu, nav sasnieguši dzirdīgu ausi. Tajā pašā laikā Putins atkārtojis, ka viņš plāno palikt lielajā politikā. Un tad kā zibens no skaidrām debesīm nāca atskārsme, kad partijas “Vienotā Krievija” vēlēšanu sarakstu “lokomotīves” lomā pagodina Putins, kaut viņš neskaitās nevienas partijas biedrs. Atbilstoši nolikumam un tradīcijai Krievijā katras partijas saraksta galvgalī jābūt trim redzamākajiem politiķiem, savukārt “Vienoto Krieviju” reprezentēs Putins viens pats. Šajā sakarā opozīcija zobojas, ka saraksta galvgalī atrodas trīsvienība: Vladimirs Tēvs, Vladimirs Dēls un Vladimirs Svētais Gars. Ja runājam nopietni, tad Putina iesaistīšanās Kremļa izlolotās ierēdņu partijas līderos var nodrošināt “Vienotajai Krievijai” graujošu uzvaru vēlēšanās. Tā kā Valsts domei Krievijā vispār nav nekādas reālas varas, tad rezultātā Putinam paliks iespēja sevi izjust kā patieso varu. Ja pārfrāzējam Majakovski, tad “Runājam partija, domājam Putins”.
Žurnālisti gandrīz vienprātīgi sāka uzskatīt, ka Putins tēmē uz premjera amatu pie vājas prezidenta varas. Nemainot konstitūciju, to nav iespējams nodrošināt. Analītiķis Belkovskis šādu scenāriju apšauba, jo Putinam daudz izdevīgāk kļūt par lielāko politisko autoritāti, kas valsts likteņus lemtu līdzīgi, kā to darīja Dens Sjaopins Ķīnā. Un atrodas lišķi, kuri jau tagad publiski Putinu godā par “Nāciju Tēvu”. Dīvaini to dzirdēt 21. gadsimtā un Eiropā.
Nodrošināt aizmuguri
Lai paliktu varas virsotnē arī pēc amata atstāšanas, Putins centies varas “korporāciju” veidot no sev uzticamiem cilvēkiem. Krievijā nav neviena dienesta vai valsts institūcijas, kas nebūtu pakļauta Putina vienpersoniskai gribai. Valdība, parlaments, tiesu vara un masu saziņas līdzekļi pakļauti prezidenta varai. Politiskā līmenī viss atgādina cara laiku Krieviju, ja atskaita to, ka carisms respektēja civiltiesības, piemēram, dekabristus sodīja ar nāvi vai katorgu, bet viņu īpašumus neviens neaiztika. Krievijā tagad arī privātais īpašums nav aizsargāts, savukārt valsts korporācijas aizvien vairāk pārvēršas par “kroņa” īpašumu ar tieksmi ieslīdēt Kremļa kabatās.
Tā kā Kremļa varas korporatīvo komandu veido cilvēki, kuri līdz kapa malai solās būt uzticami Putinam, bet savā starpā viens otru neieredz, tad viens no Putina mērķiem ir katram iekšējam grupējumam nostiprināt pretsvaru. Teiksim, ne sevišķi augstu tiek vērtēts ģenerālprokurors Čaika, tāpēc Putins radīja autonomu kriminālizmeklēšanas pārvaldi ar sev uzticamo Bostrikinu priekšgalā. Arī izmaiņas valdībā liecina to pašu. Kaut premjers Zubkovs izraudzīts kā īpaši uzticams, Putins jau paguva arī viņam ierādīt pienācīgu vietu. Kad Zubkovs vienojās ar aizsardzības ministru Serdjukovu, ka premjera znotam nepiedien atrasties sievastēva pakļautībā, tad Putins izlēma, ka Serdjukovs drīkst palikt amatā arī turpmāk. Vēl vairāk – līdzās rūpniecības un enerģētikas ministram Hristenko tagad par veselības aizsardzības ministri strādās viņa daiļā sieva Goļikova.
Kļūtt par nekronēto patvaldnieku Putinu aicināja daudzi viņa tuvākie draugi, kuri baidījās no varas zaudēšanas. Bijušais prezidenta padomnieks Ilarionovs domā, ka Putins pieļāvis liktenīgu kļūdu, jo no prezidenta amata iespējams atkratīties jebkurā brīdī, bet “Nācijas Tēva” statuss ir uz mūžu. Gan politiskas, gan ekonomiskas krīzes apstākļos šāds statuss var kļūt traģisks.
Un vēl viena piebilde tiem, kas akli tic visam, ko pareģo avīzes. Nekur nav sacīts, ka par nākamo Krievijas tehnisko prezidentu kļūs tieši Zubkovs. Putins nekad nav rīkojies tā, kā to pareģojuši politologi. Kad Putins norādīs uz nākamo vēlamo prezidentu, par to var diskutēt. Daži humora cienītāji izteikuši domu, ka tas notiks 29. februārī, jo šo dienu Krievijā sauc par “kasjanov ģeņ”. Tas sasaucas ar Putina opozicionāru Kasjanovu, kuram prezidents nevar piedot pats savu nekrietno rīcību, atbrīvojot Kasjanovu no premjera amata.
Politiskā fonā – inflācija
Partijas “Jabloko” līderis Javlinskis ironizē, ka Putina reitings pieaug reizē ar inflāciju. Valdības vīri spriež, ka gada inflācija Krievijā būs deviņi procenti, savukārt neatkarīgie analītiķi, kuri izprot statistikas datu viltošanas tradīcijas, uzskata, ka jau tagad inflācija sasniegusi 14 procentu robežu. Ka situācija nopietna, liecina gadījums, kad kāds pircējs dusmās nodūris veikala pārdevēju. Kā izsmiekls tiek uztverts valdības dāsnums, pensijas nesen palielinot par 130 rubļiem, kas līdzinās nepilniem trim latiem. Siera cena mēneša laikā pieaugusi par 35 procentiem, bet dažās preču grupās pieaugums pārsniedzis 80 procentus. Komunisti vaino valdību par gāzes un degvielas cenu paaugstināšanu, jo Krievijai neesot vajadzības līdzināties Eiropas līmenim.
Premjers Zubkovs rosina ierobežot pārtikas preču importu, jo firmas ievedot pārāk dārgu produkciju. Ekonomikas ministrs oponē, ka vajadzīgs atcelt vai vismaz samazināt piena produktu un gaļas ievedmuitas. Lieta tā, ka gandrīz 60 procentus piena produktu un līdz 75 procentiem gaļas Krievija importē. Komiski izklausās tagad politiķu nesenie aicinājumi ļaudīm nepirkt Igaunijas krējumu un kefīru. Krievija nevar savu tautu pabarot ar naftu un gāzi. Globālais tirgus nosaka savus noteikumus. Turklāt Krievijā oficiāli aprēķināts, ka korupcija patēriņam piepluso ap 300 miljardiem dolāru katru gadu. Sākot no autoinspektoru “piecīšiem” līdz augstāko činavnieku miljoniem – kopā sanāk astronomiska summa nelegālo “ārpusbudžeta” līdzekļu, kas piedalās cenu uzskrūvēšanā.
Raksturīgi, ka Krievijā inflāciju attaisno ar tiem pašiem argumentiem, kādus esam dzirdējuši Latvijā. Kaut patiesībā situācija ir stipri atšķirīga. Tas nav normāli, ka ar resursiem un naudas līdzekļiem bagāta zeme nespēj atrast veidu, kā atbalstīt zemkopību, galvenokārt fermeru saimniecības, jo labi zinām, ka pirms simts gadiem cariskā Krievija ar labību spēja apgādāt visu Eiropu. Putinisms iezīmīgs ar nekonsekventu attieksmi pret privāto biznesu vispār, šī iemesla dēļ daudzas firmas cenšas savu darbību reģistrēt Šveicē vai Lielbritānijā, tāpat masveidā tiek izvesti brīvie līdzekļi, nevis tie investēti savā zemē. Kaut Putins nereti uzstājas ar visai asiem uzbrukumiem Rietumiem, faktiski krievu elites nostāja ir visai prorietumnieciska. Neviens miljonārs taču nesūta savus bērnus studēt Ziemeļkorejā vai Irānā, un īpašumus arī visi pērk Londonā vai Spānijas kūrortos. Bet premjeram Zubkovam īsta medusmaize ir tā, ka visas ekonomiskās neveiksmes ērti novelt uz iepriekšējo valdību, galvenokārt uz ekonomikas ministru Grefu. Tikmēr liberālās ekonomikas piekritējs finanšu ministrs Kudrins pilnā mērā bauda drauga Putina aizgādnību, jo savus īstos draugus Putins saplosīšanai neatdod.
