Vēl pavisam mazliet un klāt būs pirmais pavasara mēnesis marts. Gluži kā ar jaungada apņemšanām janvāra sākumā, tā arī, tuvojoties siltajam laikam, cilvēki sarosās un kļūst aktīvāki – vairāk uzturas svaigā gaisā, dodas pastaigās, brauc ar velosipēdu, skrien, apmeklē sporta nodarbības zālē. Laba pašsajūta un fiziskā forma – par to sapņo daudzi. Protams, ne visām izdodas būt fitnesa lēdijām un ne visi stiprā dzimuma pārstāvji var pretendēt uz muskuļotu un atlētisku augumu. Tas arī ne visiem ir vajadzīgs. Daudz svarīgāk ir justies harmonijā ar savu ķermeni, atrast to īsto aktivitāti, kas sagādā prieku, nevis mocības. Smiltenē un tās apkārtnē ir daudz iespēju, kā aktīvi pavadīt brīvo laiku gan individuāli, gan ģimenes un draugu lokā, gan arī organizētos treniņos, pasākumos un tautas sacensībās. Nereti, ja viens iesāk, otrs iedvesmojas un pievienojas, veidojot ķēdes reakciju. Pirmo uz interviju uzaicinot Smiltenes vidusskolas 12.a klases skolnieku, BMX riteņbraucēju ar 14 gadu stāžu Kārli Brikmani, apjautu, cik būtiska loma šajā visā ir ģimenei. Kārlis, tāpat kā viņa dažus gadus jaunākā māsa Daniela, ar fiziskām aktivitātēm sāka nodarboties ļoti agrā vecumā. Tas, ka jaunietis nemaz nezina, kāda ir dzīve bez sporta un nemitīgas kustības, ir vecāku nopelns. Būt kustībā – Brikmaņu ģimenē ir dzīvesveids. Tas pamudināja uzmeklēt vēl vairākas ģimenes, kas ar savu piemēru un kopābūšanu iedvesmo aktīvam dzīvesveidam. Un tas noteikti stiprina arī šīs ģimenes.
Tas ir kvalitatīvi pavadīts laiks kopā ar ģimeniKārlis Brikmanis, Smiltenes vidusskolas 12.a klases skolnieks, sporto kopš četru gadu vecuma
Visa mana ģimene – tētis, mamma, māsa – darām pilnīgi visu iespējamo, kas saistās ar fiziskām aktivitātēm. No agras bērnības atceros, ka braucām uz Baiļiem slēpot, slidojām. Tā kā sportiskās aktivitātes iepazinu jau pavisam maziņš, tad nezinu, kāda ir dzīve bez tām. Kad man bija četri gadi, tētis gribēja ievirzīt sportā. Tolaik tik mazus bērnus uzņēma BMX, un tā es tur nokļuvu. Fiziskās aktivitātes noteikti ir manu dzīvi padarījušas citādāku, tās dod pārliecību par saviem spēkiem, uz notikumiem spēju paraudzīties ar iekšēju mieru, protams, uzlabo veselību un dod fizisko formu, kas visu laiku ir jāuztur. Ikdienā visas manas aktivitātes ir pakārtotas BMX, tajās ietilpst regulāri sporta zāles treniņi, ziemas sezonā kā alternatīvie treniņi ir slidošana, slēpošana un hokejs, bet, ja sanāk, reizi nedēļā dodamies pabraukt uz riteņa iekšas trasē Valmierā. Zālē nodarbības notiek pēc trenera Ģirta Kātiņa sastādītas programmas. Citreiz arī brīvdienas pakārtotas BMX, bet neatkarīgi no tā mana ģimene tās pavada aktīvi. Tētis jaunībā daudz nodarbojās ar kalnu slēpošanu, kas mums visiem ģimenē ļoti patīk, un braukāja uz ārzemēm, tagad kādus desmit gadus aizrāvies ar orientēšanās sportu un iesaistījis arī manu māsu. Sākotnēji tas bija tikai hobija līmenī, bet ar laiku viņa sāka cīnīties par vietām. Mamma labprātāk ziemās slēpo vai slido, dodas pārgājienos, bet vasarās izskrien kādu krosiņu. Uzskatu, ka visas šīs aktivitātes mūsu ģimeni saliedē un stiprina. Tas ir ļoti kvalitatīvi pavadīts laiks.Sportot sevi nav jāpiespiež, tas nāk dabiski. Ikdiena ir tā sakārtota – skola, treniņš, mājas. Ja neesmu bijis treniņā, tad nejūtos īsti labi, rodas sajūta, ka kaut kas pietrūkst. Sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Visi mani labākie draugi sporto, pats mācos klasē, kurā ir 23 cilvēki un katrs no viņiem kaut ko dara paralēli skolai – spēlē volejbolu, aizraujas ar smagatlētiku, iet uz sporta zāli, skrien, brauc BMX, orientējas, nodarbojas ar fitnesu. Paralēlklasē daudzi zēni ir futbolisti. Tagad ļoti daudzi sporto. Mūsdienās ir stilīgi sportot, nevis dzert un smēķēt. Forši ir būt veselīgam jaunietim. Savu ietekmi uz to visu atstāj sociālie tīkli, protams, daži aiziet galējībās. Taču sportisku cilvēku bildes ik dienu ir acu priekšā instagram un facebook, tās motivē. Esmu ievērojis, ka 12. klasē, kad tuvojas eksāmenu laiks un ir daudz vairāk laika jāvelta mācībām, daži uz laiku sportošanu atliek malā. Domāju, ka mani vidusskolas pēdējais gads neietekmēs, jo jāgatavojas jaunajai BMX sezonai, pirmo gadu braukšu elites grupā. Pavisam cits līmenis un ātrums, nāksies adaptēties jaunā vidē un, kā treneris teica, vienkārši jāizbauda braukšana neiespringstot uz vietām. Skatīsimies, kā man izdosies. Vēl jau arī jādomā, ko darīt pēc skolas beigšanas – studēt vai doties uz gadu strādāt par brīvprātīgo. Dzīve sastāv no dažādām izvēlēm, viss atkarīgs no katra paša – darīt vai nedarīt.
Atpūšanās caur kustēšanos
Ilva Stīpniece, Smiltenes bērnudārza “Pīlādzītis” metodiķe, kopā ar ģimeni piedalās aktīvā tūrisma pasākumos, brauc ar velosipēdu
Tieši atpūšanās caur kustēšanos ir tas, ko mūsu ģimene ir atradusi par labāko esam. Darba nedēļa ir gara, tāpat arī bērni skolā pavada garas stundas un tās ir bez lielāk kustībām. Tāpēc brīvdienās mēs visi kopā gribam izkustēties. Tā ir tradīcija kopš manas bērnības. Mans tētis ir tas, kurš bērnībā mūs ar māsu lika uz slēpēm un iemācīja gūt prieku no fiziskām aktivitātēm. Ar nepacietību gaidījām īstos grādus, un, kad tie pienāca, visi slēpojām uz Pārkalnēm. Vecāki vienmēr atbalstīja došanos pārgājienos. Kad biju maza meitene, Smiltenē pilsētas iedzīvotājiem regulāri tika organizēti pārgājieni. Mamma stāstīja, ka esmu tajos piedalījusies kopš brīža, kad iemācījos staigāt. Tas acīmredzot nekur nepazūd. Kopā ar bērniem un vīru piedalāmies Smiltenes novada Tūrisma informācijas centra rīkotajos aktīvā tūrisma pasākumos – pārgājienos un velobraucienos, kas ir varen interesanti un saistoši, jo vienlaikus iepazīstam vietas, kurās paši iepriekš neesam bijuši vai arī tās atklājam no jauna. Piedalījāmies arī velobraucienos, kas piecu kārtu garumā veda pa un ap Valmieru. Ja nenotiek organizēti pasākumi, dodamies paši savos pārgājienos vai garākās pastaigās. Vasarās esam lieli peldētāji tepat mūsu brīnišķīgajos ezeros, jo īpaši Niedrājā. Man ir svarīgi, lai mani bērni būtu kustībā. Nekas nelīdzinās sajūtai uzturoties svaigā gaisā un esot pie dabas. Ļoti svarīgi, ka ģimene var būt kopā. Mājās, ierastajā vidē sēžot pie galda vai dīvānā, nekad neraisīsies tādas sarunas, kā braucot ar velosipēdu un pastaigājoties. Tikai neformālā vidē vari vairāk uzzināt par bērna sajūtām skolā, izdošanos un neizdošanos. Starp citu, ne tikai mana ģimene ir aktīva, joprojām pārgājienos dodas arī mana mammīte, māsa un viņas draudzene. Mums ir palaimējies, ka visiem patīk braukt ar velosipēdu. Neliegšos, jaunākajai meitiņai Esterei sākumā nobira arī asariņa, taču, pēc pieveiktajiem kilometriem nokļūstot atpakaļ mājās, viņu pārņēma gandarījums – tas bija kā savas varēšanas pierādījums. Tagad jau riteņbraukšana sagādā prieku. Fiziskās aktivitātes un veselīgs dzīvesveids vieno daudzus. Piemēram, organizētajos grupu pasākumos esmu sastapusi daudzus smilteniešus, ar kuriem mans dzīves ceļš krustojās pirms daudziem gadiem. Reiz šādā pasākumā pa ceļam uz Niedrāju satiku savu instruktoru Aldi Melni, kurš savulaik man iemācīja braukt ar mašīnu. Piedaloties pasākumos var tik daudz ko piedzīvot, reizēm tā ir kolektīvā meditācija, citkārt atkalredzēšanās prieks. Esmu pateicīga, ka mūsu ģimenē visi ir aktīvi un raugās vienā virzienā.
Prioritāte – bērnu intereses
Ilze Brakovska, Smiltenes mākslas skolas skolotāja, riteņbraukšanas entuziaste
Atceros, ka mana ģimene – vecāki, vecvecāki un krustmāte – vienmēr bijuši kustīgi. Mamma un krustmāte savulaik Smiltenes vidusskolā bija labākās slēpotājas. Savukārt mēs ar vīru Jāni Lielvārdē bijām klasesbiedri kopš 1. klases un abi esam trenējušies visdažādākajos sporta veidos. Skolas laikā braucām uz peldēšanas, slēpošanas un vieglatlētikas sacensībām. Mums ar Jāni klases audzinātāja bija fanātiska ceļotāja un pārgājienos gājēja. Mūsu klase vairāk kā citas devās pārgājienos, tas bija brīnišķīgs laiks.Kad izveidojām ģimeni, mums kāzās visi dāvināja naudu, jo zināja, ka mūsu sapnis bija iegādāties divus tūrisma velosipēdus. Mūsu pirmais lielais ceļojums ar velosipēdiem bija no Lielvārdes uz Smilteni pie vecmāmiņas. Toreiz tas likās kā neiespējamā misija un varoņdarbs, pieveicot tik daudzus kilometrus. Pārceļoties dzīvot uz Smilteni, mūsu vislielākā interese bija iepazīt pilsētu un tās apkārtni gan ar mašīnu, gan velosipēdiem, gan arī ejot kājām. Sapratām, ka dzīvojam ārkārtīgi skaistā vietā – Tepera ezers, Niedrājs un tā meži. Mums ir trīs bērni – dēli Jānis un Mārcis un meita Rūta. Ar bērniem viss sākās tā: puikas ir ļoti aktīvi un, kā jebkurā ģimenē, kurā bērniem ir maza gadu starpība, tie strīdas savā starpā.Vieglākais veids, kā strīdus pārvarēt, ir uzturēties svaigā gaisā. Ziemas vakari ir gari, atceros, ka tuntulēju savus bērnus, lai varētu doties laukā un vienkārši pa ielām slidināties. Pēc tam mājās klusums un miers. Enerģija ir jāliek lietā.Tagad man ir ļoti žēl skatīties uz bērniem, viņos ir tāda enerģija, gribētu izkustēties, bet vecāki sēž mājās vai arī ir aizņemti ar savām lietām. Katru pirmdienu bērniem skolā apvaicājos, kā pavadījuši brīvdienas, daži pat ārā nav bijuši. Ļoti žēl, ka daļa vecāku savas lietas uzskata par prioritātri – kori, deju kolektīvu, manikīru, frizieri, bet bērniem ir jāgaida. Ļoti asi to izjūtu mūsdienu sabiedrībā.Savus bērnus jau mazus uzlikām uz riteņa. Pirmais sasniegums bija apbraukt apkārt Tepera ezeram. Sasniegumiem auga līdzi kilometri. Nejauši iesaistījāmies riteņbraukšanas amatieru sacensību apritē un jau 13 gadus netiekam vaļā. Pēdējos desmit gadus veidojam arī trases MTB riteņbraukšanas sacensībām Smiltenes apkārtnē. Tas viss mums sagādā lielu prieku un baudu, kaut gan mērķis vienmēr bijis tikai un vienīgi kopīgi pavadīts laiks ar ģimeni. Kad nevarējām braukt ar velosipēdiem, ziemās bridām pa mežiem gar upju krastiem un skatījāmies bebru dambjus. Kādu laiku bijām aizrāvušies ar bebru dzīves izpēti. Fotografējām piepes un vācām kolekciju, pētījām dabu. Ziemās neatņemama sastāvdaļa ir slēpošana. Lai vai cik maz līdzekļu dažkārt kontā ir bijuši, vienmēr esam atraduši veidu, kā nodrošināt bērnus ar slēpēm un nepieciešamo inventāru. Ja vien grib, iespējas var atrast. Kādreiz pie mājas ziemā taisījām tādu kā mazo bobsleja trasi līdz Tepera ezeram, kur šļūkt ar kamerām. Nācās ieguldīt savu enerģiju, taču trasīti izmantoja tik daudz bērnu. Vēl tagad kāds uzjautā, vai pie mums vēl ir tāda iespēja. Tieši šobrīd mans dēls Jānis kopā ar tūrisma un aktīvās atpūtas veikalu “Grands” atrodas Somijas tālākajos ziemeļos, kur vada distanču slēpotāju grupu, kas tur pavada savas brīvdienas, mācot cilvēkiem slēpot, uzturot kārtībā slēpošanas inventāru. Bet Rūta, kas nodarbojas ar MTB, sāka studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, jo ļoti vēlas savas zināšanas tālāk nodot bērniem, lai aizvien vairāk cilvēku dotos dabā un iepazītu aktīvu atpūtu. Tādi mēs esam – mazliet dulli uz visādām sportiskām aktivitātēm dabā.
