Baiba Jaunzema
Zvaigžņotā naktī
Kad zvaigžņu lietus līst,
Vai tas tiešām ir īsts?
Vai tas tikai sapnis vien,
Kas dzīvei mosties liek?
Tālums nesāp, sāp tuvums.
Sāp pieradums un guvums,
Kas kā laimests, mantojums
Pēkšņi no rokām laukā slīd.
Zvaigzne neparasti skaista tāpēc,
Ka nesniedzami tāla un sveša,
Tās tālums nevienam nesāpēs
Tur tālu, tālu aiz mūžameža.
Taču viena zvaigzne no simta
Pēkšņi no debesīm lejup krita.
Tieši tā, kas debesīs spīdēja spoža
Un pati par sevi bija tik droša.
Tās ārējais spožums nobālēja,
Tiklīdz viņa uz zemes tika,
Bet tā iekšēji cēli uzmirdzēja
No viena vien pieskāriena.
Eva Kozlovska
Visas pasaules skumjas
Ja gribat man ko dāvināt,
Dāvājiet visas pasaules skumjas.
Es varu tām dziesmu nodziedāt
Un radīsies iedomas dumjas.
Ja gribat, lai es dejoju,
Es valsi nedejošu.
Tas pārāk lēns un garlaicīgs,
Un pasaulei tik pateicīgs.
Ja gribat darīt labu ko,
Tad nerunājiet tukši.
Sniedziet ikkatram labāko,
Pasakot to klusi.
Ja gribat viedokli te paust,
Tad iemācieties maizi lauzt,
Tas grūtāk būs, kā izliekas,
Jo jāēd būs jums paliekas.
Ja gribat, lai es iemīlos,
Tad nelieciet to darīt.
Es atkal skumjās apmaldos
Un bail man dziedāt parīt.
Ja gribat man ko dāvināt,
Dāvājiet visas pasaules skumjas.
Tās varēs alkas manas remdināt
Un radīt iedomas dumjas.
