Reiz es māmiņai jautāju: “Saki, māmiņ, kas ir Dievs! Kur mājo Viņš?
Reiz es māmiņai jautāju:
“Saki, māmiņ, kas ir Dievs!
Kur mājo Viņš?
Un Viņa nams – cik liels?”
Par lielo ūdeņu krākšanu
Varenāks Tas.
Par stiprajām ūdens bangām
Varenāks Tas.
Viņš zilajos debesu
Augstumos mīt
Un domas par mums,
Cilvēkiem,
Ik mīļu brīdi
Grib vīt.
Tā atteica māmiņa
Man tūlīt,
Bet acīs tai savs
Jautājums jau vīd:
“Vai gribi ko vairāk
Zināt un just?
Vai gribi saprast,
Lai šaubas sāk zust?”
“Jā”, atsaku es
Un klausos,
Ko māmiņas domu tīmekļi auž,
Ko saka tās acis,
Ko pauž viņas skats,
Kā vārdi no sirds
Ceļu laukā lauž.
Tik tiešām, bērns mans,
Tas Kungs mūsu patvērums ir.
Tas Kungs mūsu stiprā pils ir.
Tas Kungs par klinti ir kļuvis,
Kur allažiņ paglābties mums.
Dziedi Dievam, bērns!
Dziedi Dievam savu dziesmu!
Dziedi, lai Dievs to dzird!
Dziedi Dievam, bērns,
savu dziesmu!
