Pirms diviem gadiem algas dienās makā ieliekot nepilnus 40 latus, valcēniete četru pieaugušu bērnu mamma Zigrīda Karpova saprata, ka radikāli jāmaina sava dzīve.
Pirms diviem gadiem algas dienās makā ieliekot nepilnus 40 latus, valcēniete četru pieaugušu bērnu mamma Zigrīda Karpova saprata, ka radikāli jāmaina sava dzīve. Sievietes izmisumu vēl vairāk palielināja jaunākā dēla Valērija teiktais: “Mamm, kad tas vienreiz beigsies?”
Jāatzīst, līdzīgi Zigrīdai, kura viena pati audzina vairākus bērnus, dzīvo vairums sieviešu, īpaši jau laukos. Apbrīnas vērts ir tas, ka viņa 54 gados saņēmās, atstāja Latviju un peļņas nolūkos aizbrauca uz Angliju. Ciemošanās reizē Zigrīda piekrita tikties ar “Ziemeļlatviju” un pastāstīt par viesstrādnieku dzīvi. Man pretī sēž par sevi pārliecināta un optimistiska sieviete ar sastrādātām rokām, bet možu garu.
Par aizbraukšanu šaubās ilgi un dikti
“Tikai tagad es varu mierīgi runāt. Man viens dēls traģiski aizgāja bojā, pati paliku bez darba. Ar lielu piespiešanos aizgāju uz nodarbinātības dienestu, lai reģistrētos kā bezdarbniece. Drīz vien sāku strādāt, bet alga bija tik maza, ka nespēju palīdzēt jaunākajam dēlam mācīties Limbažu arodskolā,” atceras Zigrīda. Šovasar Valērijs skolu beidza un mamma, atbraukusi no Anglijas, izlaidumā ar lepnumu un asarām acīs skatījās uz savu atvasi. Zigrīda vairs nevēlas piedzīvot to, ka viņa dēlam uz nedēļu iztikšanai varēja iedot tikai piecus latus. Lai tiktu uz Limbažiem, puisis stopēja. Vasarās un rudeņos Zigrīda vairāk dzīvojusi pa mežiem ogojot un sēņojot, lai dēlam varētu iegādāties kādu apģērba gabalu.
Kādu dienu, braucot autobusā uz Kārķiem pie vedeklas, Zigrīda satikusi skolas laika draudzenes dēlu, kurš viņai rādījis jaunu un modernu apģērbu, ko viņam bija atsūtījusi mamma no Anglijas. Puisis Zigrīdai teicis: “Ko tu te sēdi, brauc taču prom!” Sākumā sieviete šaubījusies ilgi un dikti, kā savos gados varēs dzīvot bez ierastā dzīves ritma un kārtības, tomēr izmisums bijis tik liels, ka piekritusi paņemt draudzenes Anglijas tālruņa numuru. Zigrīda domā, ka jaunā cilvēka pamudinājums bijis kā dzinulis saņemties un meklēt iespēju aizbraukt, lai beidzot dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Tomēr aizbraukšanu kavēja tas, ka lidmašīnas biļetei bija nepieciešama nauda. Ar to mammai palīdzēja meita Sarmīte. Zigrīda uzskata, ka viņai paveicās, jo uz Angliju aizbrauca salīdzinoši lēti un darbs arī atradās jau pēc trim nedēļām Skantrupē. Pilsēta esot liela, jo Zigrīda uz lielveikalu ar autobusu braucot gandrīz 40 minūtes.
Lai sevi mierinātu, raksta dienasgrāmatu
“Par dzīvi Anglijā romānus var sarakstīt,” smejas Zigrīda. Lai aizbrauktu, viņai pieticis ar 400 latiem. Biļeti nopirkusi tikai vienā virzienā, jo braukšanu atpakaļ nav pieļāvusi pat domās. Zigrīda no Latvijas aizbrauca Ziemassvētkos meitas dzimšanas dienā.
“Tur neko nevar darīt – kārtējais likteņa spēriens,” smejas valcēniete.
Aizbraucot uz Angliju, lielākais vairums latviešu nemaz tā uzreiz nevar sākt strādāt, jo darba piedāvājums nav tik liels kā pieprasījums. Valcēnietes paziņas darbu gaidījušas pat divus trīs mēnešus. Arī Zigrīdai pirmajā gadā gājis kā pa celmiem.
Joprojām viņa atceras laiku, kad vairākas reizes dienā kājām mērojusi ceļu uz fabriku, lai varētu tikt pie darba. Zigrīda jau trijos no rīta sākusi stāvēt pie darba aģentūras durvīm, lai tikai dabūtu darbu. Situācija uzlabojusies, kad sieviete sākusi strādāt fabrikā, kur fasē vistas gaļas produkciju.
“Darbs nav smags, nervi gan stipri vajadzīgi. Visu dienu arī kājās jāstāv,” stāsta Zigrīda. Viņa novērojusi, ka diemžēl Latvijas veikalos vistas produkcija nav tik glīti un kvalitatīvi safasēta, kā tas ir Anglijas veikalos.
Aizbraucot uz turieni, Zigrīda sākusi rakstīt dienasgrāmatu. Sieviete atzīst, ka to darījusi tāpēc, ka dzīvojusi pastāvīgās bailēs, bet, rakstot sevi mierinājusi, ka būs labi. Mājinieki gaidījuši naudu, arī pašai vajadzējis maksāt par īri un iegādāties pārtiku.
“Atpakaļ negribēju braukt ne par kādu naudu, jo zināju, ka kaut kad būs labāk. Labi, ka izturēju!” secina Zigrīda. Viņai daudz palīdzējusi draudzene, jo pirmajā laikā bez tautiešu atbalsta dzīvot un spriedzi izturēt esot diezgan grūti. Fabrikā bez Zigrīdas strādājot vēl 11 latvieši, pārējie esot poļi, portugāļi, kurdi un pat gruzīni. Pēc divu gadu mocīšanās pa īrētām istabām, beidzot Zigrīda sev īrē dzīvokli. Sieviete atzīst, tas esot dārgi, bet uzskata, ka miers un brīvība esot dārgāka par mīcīšanos īres istabiņās. Zigrīda piedzīvojusi pat to, ka vienā mazā istabiņā nācies dzīvot ar vīrieti. Namsaimnieki, lai iegūtu maksimālu peļņu, savus īpašumus cenšas izmantot līdz pēdējam kvadrātmetram. Divstāvu īres namos virtuvītes esot tik šauras, ka diviem cilvēkiem tur nav vietas. Zigrīda atceras, ka mājā ar trim istabām dzīvojuši septiņi latvieši. Par gultasvietu istabā Zigrīda nedēļā maksāja 35, bet par dzīvokli – 65 mārciņas. Zigrīda mājās pati gatavo sev maltītes, bieži vien vāra zupu. Visvairāk viņai pietrūkstot sēņu.
Anglijā tiek pie iesaukas
Zigrīda atklāj, ka viņa tagad cenšas dzīvot priecīgi. Sieviete atzīst, ka, strādājot Latvijā, viņa nevarētu nopelnīt tik daudz naudas, lai palīdzētu bērniem, mazbērniem, sakārtotu dzimtas kapus un rūpētos, lai pensijas gados viņai būtu iztikšana.
“Vecumdienās negribu nevienam dzīvot uz kakla,” drosmīgi saka valcēniete.
Zigrīda atzīstas, ka pēc atvaļinājuma ar prieku brauc strādāt, jo zina, ka viņas pūles vainagojas ar panākumiem.
“Nekā nevar darīt – melnie brīžiem uznāk, kad domāju par mājām. Tādos brīžos zvanu savējiem vai arī aizeju uz krodziņu, lai nejustos tik vientuļi,” atklāj Zigrīda. Viņa Anglijā iemantojusi sev arī mīļu iesauku – babuška (no krievu valodas – vecmāmiņa), jo iespēju robežās cenšas palīdzēt tiem, kuri tikko atbraukuši strādāt. Zigrīda ir bijusi tik uzņēmīga, ka izzinājusi visas savas tiesības, kas pienākas gadījumā, ja viņai nepieciešama medicīniskā palīdzība. Acīmredzot dzimtenē sieviete dzīvojusi tik nospiesta un beztiesīga, tāpēc tagad cenšas savu dzīvi padarīt pēc iespējas gaišāku un priecīgāku. Zigrīda saka, ka viņai esot arī baigā uzņēmība – ja ko vajagot, visu dabūjot gatavu. Viņa panākusi, ka darbā var nestaigāt garajos gumijas zābakos. Aizgājusi pie sava ārsta, parādījusi sāpošās kājas un prasījusi, lai viņš uzraksta zīmi fabrikas administrācijai par atļauju valkāt citus piemērotus apavus. Starp kolēģiem Zigrīda esot vecākā, tāpēc bieži vien viesstrādnieki pie viņas vēršas pēc padoma. Latviete nekad neatsaka un lepojas, ka citas nācijas pārstāvji viņā atraduši padomdevēju. Zigrīda lepojas ar savu latvietību un gandrīz visiem saviem kolēģiem ir uzdāvinājusi mazas dāvaniņas ar Latvijas simboliku. Arī tagad viņas ceļasomā iegūluši dāvanu diski un suvenīri cilvēkiem, kas viņu gaida Anglijā.
