Domāju, ka tas notika kara laikā, jo Smilteni ļoti tieša kara darbība neskāra un cilvēki dzīvoja stipri parastu dzīvi.
Atkāpe. Ir tāda paraža vai ticējums, ka mirušam cilvēkam zārkā obligāti ir jāieliek siltas zeķītes, lai tai saulē nav auksti, un lietas, kas bijušas viņam ļoti mīļas un dārgas. Arī mūsu ģimene to centusies vienmēr ievērot. Bet stāsts nav par maniem senčiem.
Jaunai meičai bija nošauts līgavainis, ar kuru kāzas gadu cerējusi. Milzu traģēdija. Draugi palīdz sarīkot bēres, ir neliels bēru mielasts. Kā jau pienākas aizgājēja vieta pie galda tukša, krūzīte apgāzta, tikai šķīvis piekrauts ar kotletēm. Visi tā maigi ņem jauno sievieti uz zoba – viņa paliek pie sava, ka puisis viņā iemīlējies, jo tikai viņa protot tādas izcept un tad nu pēdējā mielastā lai viņam arī tiek. Mana vecmamma bija tāda tieša, tieša, nespējot nekomentēt, un noteikusi, ka tad jau tās kotletes vajadzējis zārkā līdzi pakot.
Cilvēks nobērēts, dzīve nebeidzas, ir pagājuši vairāki mēneši, kad pie vecmammas atnāk bēdu nomāktā līdz galam neapprecējusies atraitne. Svaru zaudējusi, riņķi ap acīm zili. Nevarot vairs izturēt, katru nakti viņš nākot sapņos un prasot kotletes. Ko lai darot? Vecmamma nebija īsti dziedniece, bet lika kārtis un vēl šo to pieprata, bet te īsti padoma neesot bijis. Tad izstāstījusi par to, ka mirušajam zārkā jāliek viņa mīļotās lietas, ja neieliekot, tad viņš nākot sapņos un prasot. Bet laukā taču neraks un neliks kulīti ar kotletēm jau pusgadu kā apglabātā vietā. Vecmamma saka, lai aiznesot to cienastu un uzliekot uz kapa, iededzot svecītes – varbūt aizgājēja dvēsele nomierināšoties. Satiek nejauši meiču pilsētā pēc nedēļas – sapņos vēl nākot, bet ne tik uzstājīgi. Viņa vairs neredzot viņa seju. Kotletes ēdot. Viņa nesot katru vakaru, no rīta svecītes izdegušas un gaļas arī vairs nav. Vecmammai ir skaidrs, ka cilvēkam no bēdām ir drusku prātiņš pagrozījies, bet meiča priecīga, viņai ir ko darīt.
Smiltene nav diži liela pilsēta, bet tā sanāca, ka vecmammai bija jāpārceļas uz citu vietu un viņu taciņas vairs nekrustojās. Bet vienu svētdienu pēc kāda ilgāka laika baznīcas zvans zvana – kāzas! Skatās – viņas kotlešu cepēja precas ar mazo apaļo Pauli, kurš piestrādājis par kapraci. Stāsts bijis tāds, ka Paulis bieži nakšņojis šķūnī blakus kapiem, jo bedres bijis jārok katru dienu – bija taču karš, un redzējis katru nakti sveces degam. Gājis skatīties, kam par godu, un atradis ne tikai sveces, bet šķīvi ar vēl siltām kotletēm. Tā nu nabaga kapracim ik vakaru bijušas karaliskas vakariņas, bet vienu reizi viņa atgriezusies un tur nu abi satikušies. Tā kā arī Paulim nenormāli garšoja kotletes un viņi abi bija tik vientuļi, tad likteņi bijuši izlemti. Vai vecais līgavainis vēl nācis sapņos, to vecmamma aizmirsusi paprasīt…
Bet kad 1976. gadā glabājām vecmammas māsu un zārkā bija aizmirsies ielikt vilnas zeķes, Kristīnes tante manai mammai un savai māsai tik ilgi nākusi sapņos, sakot, ka viņai ir auksti, līdz abas brauca uz kapiem un zemē ieraka siltās aitas vilnas zeķes. Tantīte sapņos vairs neatgriezās.
Tā lūk!
Varbūt kaut kur Smiltenē vēl mīt Pauļa un kotlešu meičas bērni un bērnu bērni.
