Blomēnietis Kalvis Skrastiņš janvārī saņēma Smiltenes novada Gada balvu sportā nominācijā labākais tehnisko sporta veidu pārstāvis 2016. gadā. Ne velti! 21 gadu vecā Banku augstskolas Uzņēmējdarbības koledžas studenta aizraušanās kopš pamatskolas pēdējām klasēm ir motosports, tomēr motokrosā spožus panākumus Kalvim nav izdevies gūt. Taču blomēnietis pērn rudenī pārsteidza ar galvu reibinošiem trikiem, debitējot morofrīstailā. Pēc oktobrī “Arēnā Rīga” notikušā Motofrīstaila Pasaules čempionāta Latvijas Grand Prix pasākuma ziņu virsraksti sākās ar vārdiem: “Daudzsološais motofrīstailis Skrastiņš pārsteidz pasauli”, “Skrastiņš uzvar FMX Latvijas “Grand Prix” “Whip” lēcienu”, “FIM Motofrīstaila pasaules čempionāta posmā Rīgā pārsteidz latvietis Kalvis Skrastiņš”.
Emocijas un galvu reibinoši triki, sportiskas cīņas un šova elementu pārbagātas sacensības – tas parasti pārpilda arēnu Motofrīstaila Pasaules čempionāta posmā Rīgā. Lai atmosfēru izbaudītu klātienē, cilvēki gatavi maksāt par biļetēm, braukt uz pasākumu no attālākiem Latvijas reģioniem un stāvēt garā rindā pie ieejas. Līdz šim to darīja arī Kalvis, taču, pagājušajā septembrī aizbraucot līdzi vienīgajam Latvijas motofrīstailistam Mārtiņam Aleksandrovičam uz treniņnometni Spānijā, viss izmainījās. Tad sekoja uzaicinājums piedalīties Motofrīstaila Pasaules čempionāta Latvijas posmā, kurā, pašam negaidot, pārsteidza ne tikai skatītājus, bet arī pasaules labākos motofrīstailistus no tādām valstīm kā Spānija, Francija, Austrālija, Čehija un Vācija. Kalvis ir pirmais latvietis, kurš ir piedalījies FMX sacensībās, un pirmais latvietis, kurš uzvarējis kādā no šo sacensību elementiem – apsteidzot visus «Whip» lēcienā.
«Ziemeļlatvija“ uz sarunu aicināja Kalvi – jaunieti, kurš ārēji šķiet nosvērts un mierīgs, bet patiesībā uzdrīkstas vairāk kā daudzi viņa vienaudži, taisa trikus, kas ir pretrunā ar visiem fizikas likumiem, mīl adrenalīnu, taču sevi par traku nesauc.
– Atceros laiku, kad jūs abi ar māsu Aneti braucāt motokrosā, vai sports jūsu ģimenē ir asinīs?
– Kopš bērnības esam sportiski, tas laikam mums no tēta, viņi abi ar vecotēvu bijuši peldētāji un vienmēr sportiski. Tētim patīk slēpošana, un kopš četru gadu vecuma ar kalnu slēpošanu sākām nodarboties arī mēs ar māsu. Pamatskolā vecāki man iegādājās motociklu, lai varētu tāpat pa vasarām patrenēties un pabraukāties tepat pa māju. Tā arī sākās azarts, līdz izdomāju, ka motokross ir tas, ar ko man patīk nodarboties. Pirmās sacensības, ja nemaldos, bija laikā, kad mācījos 7. klasē. Kad sāku es, arī māsa pamēģināja motokrosu, bet, kad pārcēlās uz Rīgu, viņa pievērsās regbijam un pirms gada kļuva par sieviešu izlases labāko regbisti. Viņai tikai nedaudz pietrūka, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm. Pats līdz pat pagājušās vasaras vidum startēju motokrosā komandas „Dako Ziemeļvidzeme“ sastāvā. Motokrosā neko izcilu nesasniedzu, jauniešu un hobiju klasēs cīnījos ap piekto vietu, bet MX2 – pa desmitnieku. Motokrosā man joprojām patīk adrenalīns un spriedze, ko izjūt esot trasē, taču vienmēr esmu vēlējies pamēģināt motofrīstailu. Pagājušās vasaras vidū to arī izdarīju.
– Motofrīstails ir samērā jauns, ekstrēms un arī bīstams motosporta veids, jo sacensību būtiskākā daļa norisinās gaisā, ar motociklu izpildot dažādus trikus. Vai motokrosā par maz adrenalīna?
– Par traku es sevi nesauktu, man patīk uzdrīkstēties. Frīstailu jau sen ļoti vēlējos pamēģināt, bet vecākiem gluži nepatika ideja par to, jo tas ir diezgan traumatiski un bīstami. Kaut kad vēlāk sazinājos ar mūsu valsts vienīgo motofrīstailistu, divkārtējo Latvijas čempionu motokrosā Mārtiņu Aleksandroviču. Aizbraucu pie viņa vienreiz, otrreiz, pamēģināju un iepatikās. Mārtiņš palīdzēja un lieliski motivēja darīt kaut ko vairāk. Septembrī radās iespēja doties viņam līdzi uz Spāniju un patiešām saprast, kā tas ir izpildīt “Backflip” un “Whip” lēcienus. Latvijā pirms tam izpildīju vienkāršus lēcienus, bet Spānijā viss notika pa īstam. Gribēju pārliecināties, vai es vispār to spēju. Spānijā pavadījām nepilnas trīs nedēļas, bijām tur trīs čaļi no Latvijas, paši darījāmies, trenējāmies, Mārtiņš izstāstīja svarīgākās lietas, kas jāņem vērā. Motokrosā ļoti daudz jāstrādā fiziski, bet, lai izdotos motofrīstailā, 70 procenti ir atkarīgs no emocionālā stāvokļa, kā tu varēsi pārvarēt savas bailes un kā tikt galā ar stresu. Atzīšos, bija grūti, naktis negulētas, pirms treniņa pamosties nosvīdis, domājot par to, kā izdosies. Galvā nāca domas, ka varbūt man to visu nemaz nevajag, bet, ja jau aizbraucis biju, mājās negribēju doties neko neizdarījis. Motivēju sevi, sakot, ka man sanāks, ka es to varu un viss būs labi. Pienāca pēdējā diena, kad “Backflip” nosēdināju uz zemes divas reizes. Varēju doties mājās ar smaidu sejā, jo guvu pārliecību par saviem spēkiem. Spānija izmainīja manu dzīvi!
– Atšķirībā no motokrosa motofrīstaila sacensībās nevar piedalīties jebkurš, kurš vēlas, uz tām sportistus ielūdz, kā tu izpelnījies tādu uzmanību?
– Kad atgriezos Latvijā, man piedāvāja «Arēnā Rīga» Pasaules motofrīstaila čempionāta starplaikā iesildīt publiku un paralēli arī piedalīties sacensībās, par kurām sākumā nebiju pārāk drošs. Tajās startē ļoti augsta līmeņa sportisti. Beigu beigās mani pierunāja. Baltijā mēs esam tikai divi motofrīstailisti, Mārtiņš, kurš piecus gadus bija vienīgais, un tagad arī es, kas tik tikko ar to sācis nodarboties. Man pat nebija sava moča, Reinis Čudarāns aizdeva, jo motofrīstailam nepieciešams mazliet citādāks kā krosam.
Viss notika tik ātri, tāpēc nekur iepriekš nereklamējos. Arēnā uztraukums bija vēl lielāks kā Spānijā, jo pasākumu klātienē apmeklēja vairāki tūkstoši cilvēku. Arī vecāki bija atbraukuši, tikai mamma nespēja noskatīties tos trikus. Gaisotne saspringta, bet beigu beigās viss iznāca daudz labāk, kā biju cerējis un vispār spēju iedomāties. Uzvarēju “Whip” lēcienā. Debija motofrīstailā sanāca visai skaļa un pārliecinoša, tas uzliek pienākumu.
Domāju, ka, lai izdotos, viss lielā mērā ir atkarīgs no sevis paša, cik drošs un pārliecināts esi par to, ko dari. Ja notici sev un zini, ka vari, tu to izdarīsi, bet, tiklīdz iezogas šaubas, nespēj koncentrēties un triks var arī neizdoties. Ir vērts pārvarēt bailes.
– Nesen par tevi bija sižets LTV raidījumā “Sporta studija”, kurā atklāji, ka tavs mērķis ir kļūt par profesionālu motofrīstailistu. Kā šo mērķi sasniegt?
– Tā kā ir tikai pats sākumiņš, pagājis tikai pusgads, kopš tajā visā esmu iekšā, jāstrādā daudz un dikti. Latvijā ir trases, kurās var palēkāt, bet, ja grib nopietni trenēties, vienīgā iespēja ir to darīt ārzemēs. Ar vecāku atbalstu esmu iegādājies motofrīstaila moci, kas patlaban vēl atrodas Spānijā, pa ziemu kopā ar Mārtiņu apmeklējam fiziskās sagatavotības treniņus Rīgā, bet vasarā jākāpj uz moča. Šovasar plāni ir visādi, viss atkarīgs no finansēm. Lai varētu attīstīties, jāmeklē sponsori. Nesen biju Smiltenes novada domē, lai aprunātos par kāda veida atbalstu. Pēc arēnas cilvēki ir dzirdējuši par mani, un tas ir labi, jo motofrīstailā ir svarīgi būt atpazīstamam. Ja tāds būsi, aicinās uz sacensībām, šeit nevar tā vienkārši izdomāt un piedalīties. Pa visu Eiropu ir kādi simts motofrīstaila sportisti, tāpēc te sacensības notiek mazāk, biežāk ir visādi šovi, daudz populārāks šis sporta veids ir štatos.
Ja var darīt to, kas pašam patīk un vēl kādreiz ar to nopelnīt naudu – ir vērts, bet līdz tam vēl jātiek. Neilgi pēc arēnas satraumējos treniņa laikā trasē, kad, izpildot “Backflip”, piezemējos uz galvas. Nedaudz bija jāpadzīvojas pa slimnīcu, kam sekoja mēnesi ilgs atveseļošanās periods. Bet tagad jau viss ir kārtībā.
Kas attiecas uz vecākiem, viņiem jau motokrosā pietika ar galvassāpēm, ko sagādāju, bet nu jau viņi ir samierinājušies ar manu jauno nodarbošanos un atbalstīja sākumposmā. Tālāk ar visu jātiek galā pašam. Ir jānotic sev, smagi jāstrādā un tad jau arī izdosies.
