No kaimiņu novadiem uz Strenču pusi raugoties, Jērcēnu pagasts vispirms piesaista vērību ar savu gaismas salu Jērcēnmuižu un Mednieku namu, ar radošiem cilvēkiem un daudzkrāsainām kultūras izpausmēm. Taču tā ir tikai viena no pagasta dzīves lappusēm. Jērcēnu pagastā dzīvo un strādā arī cilvēki, kuri prot ražot gardas lietas. Šoreiz mūsu Jērcēnu garšas ceļojumā lasiet par tām, kurās ielikts ozolzīļu un graudu spēks, savu gotiņu piens un smiltsērkšķu ogu veselības eliksīrs.
Jērcēnu ciemam ir pašam savs “Omes kārums”. Šādi jērcēniete Ņina Laurenoviča nosaukusi savu jaunāko mājās ražoto produktu, simtprocentīgi roku darbu – gardas konfektes, kuru sastāvā ir medus, valrieksti, žāvēti āboli, citrons, kanēlis, šokolāde un kokosriekstu skaidiņas.
Medus ir no pašu piemājas saimniecības “Laurīši” bišu stropiem, āboli – no pašu dārza ābelēm.
“Miķelītis” smaržo
septiņos veidos
“Man ir tāds raksturs, ka vienmēr kaut ko vajag rakt. Tā nesen domāju, kur varētu likt mūsu bišu medu, izdomāju – konfektēs,” smaida uzņēmīgā seniore, kuru arī aiz Strenču novada robežām jau gana daudzus gadus zina kā Jērcēnu Kaņepju Dižozola kafijas (tagad pārdēvētas par Dižozola ozolzīļu dzērienu) ražotāju.
Nosaukumā vārds “kafija” aizstāts ar vārdu “dzēriens” pēc Pārtikas un veterinārā dienesta ierosinājuma, jo dzēriens nesaturot kofeīnu, skaidro jērcēniete.
Ņina Laurenoviča savam mājas rūpalam kā individuālā darba veicēja pievērsās pēc aiziešanas pensijā 2010. gadā. Sāka ar jau minēto kafiju no ozolzīlēm, miežiem, pašas audzētiem cigoriņiem un burkāniem (kaltētiem un samaltiem). Nu tai klāt nākušas pašas gatavotas ēdamlietas un citi lauku labumi. Dārzā pie ģimenes privātmājas Ņina kopā ar dzīvesbiedru Eduardu audzē viskautko garšīgu un veselīgu, tāpēc seniorei radās jaunas idejas, ko no tiem varētu uzmeistarot. Tā nesen viņa sākusi ražot kaltētu diļļu pulveri un pagaidām septiņu veidu garšaugu maisījumu “Miķelītis”. Kas tik tajā nesadzīvo kopā: maz zināmais izops (garšaugs ar spēcīgu aromātu un mazliet pikantu, rūgtenu garšu), baziliks, ķiploks, sīpols, raudene, burkāni, paprika, estragons, majorāns… Un vēl, un vēl, un dažādās kombinācijās un proporcijās. Pat baravikas, ko Ņina salasījusi Jērcēnu puses mežos un izkaltējusi.
Garšaugu maisījuma sastāvdaļām pārsvarā viss ir pašas audzēts, izņemot papriku. “Nopirku grāmatu par garšaugiem, lasu, mācos. Jaucu kopā arī pēc savas izjūtas. Piešauju roku kaltēšanā, jo augus nedrīkst pārkaltēt un nedrīkst arī ilgstoši žāvēt. Ir jāuztrāpa īstais brīdis, kad var smalcināt. Es smalki izberžu caur sietu,” to, kā top viņas “Miķelītis”, atklāj Ņina.
Laurenovičiem “Miķelītis” vislabāk garšo kā “odziņa”, kas pārkaisīta rīsiem, makaroniem vai ceptiem kartupeļiem. Der arī zupas garšas buķetes iekrāsošanai.
Brauc skatīt Jērcēnmuižu;
aizved mājās īpašo padzērienu
Ņina nav no tiem cilvēkiem, kuri pensijas gados var nosēdēt mierīgi, rokas klēpī salikuši, tāpēc mājražošana viņai savā ziņā ir ceļš uz joprojām aktīvu dzīvesveidu. Taču noder arī no produktu pārdošanas iegūtā naudiņa, – kaut neliels, bet tomēr atspaids mājsaimniecībā klāt pie savas un vīra pensijas
Mājražošana uzņēmīgiem cilvēkiem ir iespēja uzsākt savu mazo biznesu, savukārt patērētāji tiek pie vietējās izcelsmes kvalitatīviem produktiem. Tikai, lai bizness būtu veiksmīgs, ražotājam ir jādomā, kā un kur savu produktu sekmīgāk piedāvāt. “Man ar veikaliem nekas nesanāk. Tiem ir savs tirdzniecības tīkls, bet es nevaru nodrošināt tādu apjomu, kādu viņi prasa. Jau piedāvāju savu ozolzīļu kafiju “top!” veikalu tīklam, bet nekā. Tādas prasības nevaru izpildīt. Tad jau man jābūt rūpnieciskajai ražošanai,” secina Ņina.
Šobrīd viņa savu preci pārdošanai nogādā vienā no lauku labumu bodēm Valmierā. Noiets ir arī Valmiermuižas veikalā. Nesen Strenču tūrisma informācijas centrs nācis pretī sava novada amatniekiem un mājražotājiem, dodot iespēju savās telpās reklamēt un realizēt savus izstrādājumus.“Tas gan ir labi! Jau aizvedu ozolzīļu dzērienu, garšaugu maisījumu, diļļu pulveri un medu mazā fasējumā,” par šādu iespēju priecājas Ņina, jo braukāt uz tirgiem un tirgoties pašai vairs neesot enerģijas.
Labi kundes viņai ir tūristi, kuri brauc ekskursijās uz Jērcēnmuižu, Jērcēnu bibliotēkā – informācijas centrā degustē Ņinas ražojumus un tos arī iegādājas piemiņai no Jērcēniem kā oriģinālu vietējo preci glītā noformējumā. Piemēram, nu kā tad lai neaizved līdzi Dižozola zīļu dzēriena paciņu, ja uz tā ir vietējā Kaņepju ozola bilde un poētisks preces apraksts un ja vēl pati saimniece izstāsta, ka ozolzīļu dzēriens ir ļoti veselīgs un labi noder organisma spēcināšanai.
Strādā, lai arī pašiem būtu interesanti
Jērcēnu pagasta zemnieku saimniecība “Veckūkuri”, kas specializējusies piena ražošanā un pārstrādē un Latvijā ir zināma ar savu zīmolu “Mans piens”, nepieder tiem, kuri dus uz saņemtajiem lauriem. Par prieku ēdējiem šajā saimniecībā ik pa brīdim tiek radīts kāds jauns, gards piena produkts.
Deserts, kas dāvanas cienīgs
Aizvadītā gada nogalē “Veckūkuros” sākts ražot jauns nišas produkts no pašu saimniecībā iegūtā piena – svaigā siera deserts, kam ir četri veidi. Iepakojumā ir trīs siera lodītes vai nu dzērveņu, vai cidoniju, vai upeņu, vai aveņu želejas apskāvienos. Glītā izskata un noformējuma dēļ šis deserts ir pat cienīgs, lai to pasniegtu kā dāvanu, par rezultātu priecājas ZS “Veckūkuri” ražošanas vadītāja Gunta Laizāne.
“Veckūkuru” jaunais produkts jau ir pieejams veikalā “Stockmann”, Rīgā. Savukārt “Rimi” tīkls no svaigā siera deserta tirdzniecības atteicies, jo produkts nav lēts. Tas ir roku darbs un ražots no dabīgām izejvielām (želejai izmantoti dabīgie “Rāmkalnu” sīrupi), kas arī ietekmē realizācijas cenu, skaidro G. Laizāne. Ne velti arī citi “Veckūkuru” nišas produkti pārsvarā tiek realizēti Rīgā, kur pircēji ir maksātspējīgāki.
Svaigā siera deserts un citi “Veckūkuru” produkti ir siera meistares Lidijas Petrakovas un “Vecūkuru” saimnieces Ilvijas Jakovinas radošās izdomas un eksperimentu augļi. Jo daudzveidīgāks ir produktu klāsts, jo pašiem strādāt esot interesantāk. Gribas arī radīt ko tādu, kā nav citiem. “Jau ražojam svaigā siera lodītes eļļā. Tā arī radās ideja, ka vajadzētu pamēģināt ko līdzīgu, bet saldu. Sanāca labi. Pircējiem svaigā siera lodītes želejā garšo, atsauksmes ir ļoti labas. Nespējam vien saražot,” saka L. Petrakova.
Nesen ražošanā ieviests arī Mājas siers (svaigā siera paveids ar īpašu pazīmi – graudaino struktūru). To “Veckūkuros” gatavo, iztiekot bez “peldināšanas” saldajā krējumā, lai ēdējs var izbaudīt siera garšu vai likt to klāt salātiem.
Drīz tirdzniecībā, vispirms “RIMI” tīklā, parādīsies pavisam jauns “Veckūkuros” ražots produkts – marinēts siers, kas iepakojumā jau būs sagriezts mazos kubiņos un būs divu veidu marinādē.
Jaunajā cehā kuls savu sviestu
ZS “Veckūkuri” piena pārstrādes ražotnē strādā tikai četri darbinieki. Ražošanas process daļēji ir automatizēts, daļēji – roku darbs. Sortiments, ko ražot, ir daudzveidīgs: piens, jogurts, svaigais siers, sviests ar piedevām, GHI sviests (karsēts), svaigā siera lodītes eļļā (dažādi veidi), svaigā siera deserts, dažādu veidu jogurta mērcītes. Tam visam pienu saražo pašu 65 slaucamo govju lielais ganāmpulks.
Lai ražošanas apjomu pietuvinātu pasūtītāju vēlmēm, ZS “Veckūkuri” jau šogad paplašinās ražošanu. Ir paplašinātas ražošanas telpas, kas vēl jāapgādā ar aprīkojumu. Tad arī “Veckūkuros” kuls sviestu. Šobrīd tam vajadzīgo iekārtu saimniecībā nav, tāpēc sviests tiek iepirkts no Straupes piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības.
“Pieprasījums mūsu produkcijai ir. Atliek tikai strādāt. Lai produkts būtu garšīgs, galvenais, tajā ar mīlestību jāieliek roku darbs,” secina G. Laizāne.
Pateicības vārdi dod spēku dzīvot un strādāt
Jērcēnu pagasta zemnieku saimniecībā (ZS) “Puntiņi” sākušās lielas pārmaiņas. Tur ražotajai produkcijai no pašu audzēto smiltsērkšķu ogām (sulai, eļļai un jaunākajam produktam – saldējumam) ir tik liels pieprasījums, ka ražošanas ceha telpas vecajā padomju laika fermas ēkā tam netiek līdzi.
Tāpēc jau šogad “Puntiņos” ieradīsies celtnieki, lai smiltsērkšķu pārstrādes cehu pārbūvētu un lai mazais mājražošanas uzņēmums atbilstu visām mūsdienu prasībām.
Pirmais “auglis” jau noplūktsFinansējumu no Eiropas Savienības fondiem zemnieku saimniecība piesaistījusi, ar savu pieteikumu veiksmīgi startējot biedrības “Lauku partnerība Ziemeļgauja” izsludinātajā projektu konkursā un saņemot gan šās biedrības, gan Lauku atbalsta dienesta labvēlīgu atzinumu.“Puntiņos” plānoto darbu kopējās izmaksas sasniedz gandrīz 50 tūkstošus eiro. Tāda nauda ir nepieciešama, lai saimniecībā smiltsērkšķu augļu pārstrādes nozare kļūtu konkurētspējīgāka.Pirmo projekta “augli” “Puntiņu” saimnieki Faina un Jurijs Ovsjaņikovi jau ir noplūkuši. Tā ir jauna eļļas spiede, kas uz saimniecību atvesta pērnā gada nogalē. Nu vairs nebūs jānomā spiede Rīgā un jābrauc uz galvaspilsētu ar visām smiltsērkšķu ogam, tērējot naudu gan par iekārtas nomu, gan par degvielu, priecājas Jurijs Ovsjaņikovs.Kopš viņš pirms 17 gadiem Jērcēnu – Strenču ceļa malā iekopa smiltsērkšķu stādījumus trīs hektāru lielā platībā, “Ziemeļlatvija” par uzņēmīgo smiltsērkšķu audzētāju rakstījusi vairākkārt.Jurijs ir pazīstams daudzviet Latvijā kā viens no aktīvākajiem smiltsērkšķu audzētājiem un to ogu vērtības popularizētājiem. “Par savu darbu esmu saņēmis dažādus apbalvojumus, taču savos gados nekad tik daudz prieka asaru neesmu redzējis, kā to cilvēku acīs, kuriem mūsu saimniecības smiltsērkšķu produkti palīdzējuši uzlabot veselību. It īpaši pateicīgas ir bērniņu mammas. Viņu paldies vārdi man dod spēku dzīvot un strādāt. Redzu, ka esmu vēl vajadzīgs šai pasaulei,” teic Jurijs Ovsjaņikovs. Sirmais kungs jau sasniedzis 70 gadu slieksni, saimniecībā pārsvarā strādā tikai divatā ar dzīvesbiedri Fainu, jo dēlam pamatdarbs ir Valmierā, taču nolikt smiltsērkšķu rūpalu malā negrib. Tas tāpēc, lai palīdzētu citiem. Piemēram, smiltsērkšķu eļļu veselības uzlabošanai arvien vairāk pērkot pat gados jauni cilvēki. Daudz klientu Jurijam ir Lielbritānijā dzīvojošo latviešu vidū. “Puntiņu” saimnieks atgādina, ka smiltsērkšķu ogu sastāvā ir četri antioksidanti (vielas, kas pasargā no nelabvēlīgiem faktoriem), 18 no 22 pastāvošajām aminoskābēm, 14 vitamīni un provitamīni viegli uzņemamā formā, aptuveni 150 dažādu aktīvu vielu un ķīmisku savienojumu, un E vitamīna, beta karotīna, k-1 vitamīna daudzuma dēļ pasaulē nav līdzīgu ogu. Pietiekot, ja pieaudzis cilvēks profilaksei katru rītu izdzer, piemēram, tējkaroti smiltsērkšķu eļļas tukšā dūšā. Tikai vajagot ievērot teicienu “viss ir labs ar mēru”, jo smiltsērkšķu produktus nav ieteicams lietot gadiem ilgi, neņemot pārtraukumu.
Un tad radās doma par saldējumuKo tad no smiltsērkšķu ogām ražo “Puntiņos”? Smiltsērkšķu sulu ar ogu mīkstumiem, auksti spiestu, nerafinētu, augstvērtīgu smiltsērkšķu eļļu un smiltsērkšķu mājas saldējumu. Viss ir roku darbs, viss ir dabīgs. Bez konservantiem. Un, protams, piedāvājumā ir svaigas saldētas ogas.“Visa mūsu pārstrādātā produkcija ir raksturīga ar to, ka gribējām dabūt no smiltsērkšķiem ārā maksimālo vērtību un pienest to cilvēkam klāt. Tāpēc arī pērn rudenī sākām ražot saldējumu, lai bērni uzņemtu smiltsērkšķu sulu šādā veidā. Var teikt, ka viņš šo sulu izdzēris, apēdot našķi,” skaidro Jurijs. “Puntiņu” smiltsērkšķu mājas saldējuma sastāvā ir saldais krējums, smiltsērkšķu sula, olas dzeltenums, cukurs un vafeļu glāzīte. E-vielu nav, tāpēc “Puntiņu” saldējumu ilgi uzglabāt nevar.Saražot produkciju Ovsjaņikovi var tik, cik var, – atkarībā no ievākto smiltsērkšķu ogu daudzuma, un tik lielu produkcijas partiju, cik diviem cilvēkiem ir pa spēkam.“Pieprasījums pēc mūsu produkcijas ir gana liels, tāpēc pēc jaunā ceha atklāšanas centīsimies paplašināt ražošanu. Viegli nebūs, jo ražošana ir sezonāla, tāpēc ar darbaspēku būs pagrūti un jāpaļaujas pamatā uz ģimenes spēkiem,” atzīst Jurijs. Jāsākot arī domāt par smiltsērkšķu stādījumu atjaunošanu, kas būs vēl viens jauns izaicinājums “Puntiņu” saimniekiem.Jurijs cer, ka ieceres izdosies, jo to vajag cilvēkiem. “Puntiņiem” sava produkcija pat nav īpaši jāreklamē. Lai to nopirktu, cilvēki paši brauc uz “Puntiņiem” (“Virslavu” mājām) Jērcēnu pagastā.Būdams mājražotājs ar nelielu producijas apjomu, Jurijs nevar apgādāt lielo veikalu tīklus, tāpēc galvenais preces noieta avots ir pašu saimniecība un tirgi. Piemēram, katru sestdienu Valmieras tirgū “Puntiņiem” ir prezentācijas diena.
Laukos – labība, siltumnīcās – mežs
Jērcēnu pagasta zemnieku saimniecību “Dārznieki” un “Dūži” laukos iesētie ziemāji (ziemas kvieši, mieži un rapsis) šobrīd kopumā izskatās cerīgi, zaļi.
Šī ziema Latvijā ar sniegu skopojas, līdz ar to sējumi nav silti “sasegti”, un lauksaimniekiem ir pamats raizēties, vai tikai rudenī iesēto nenāksies pārsēt.“Mūsu laukos uz jautājuma ir rapsis. Pēc pēdēja sala vēl nebija sācies augšanas posms, augam sakne ir iesalusi zemē, tāpēc vēl neko nevar pateikt. Visu izšķirs pavasaris, kad sāksies atkusnis,” spriež ZS “Dārznieki” saimnieks uzņēmējs Dainis Zuika.Viņa “Dārznieki” un dēla Toma Zuikas “Dūži” Jērcēnu pagastā ir vieni no lielākajiem graudaudzētājiem, kopā pa diviem novadiem (Strenču un Burtnieku) apsaimnieko vairākus simtus hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes. No ziemājiem abās saimniecībās dominē ziemas kvieši. Taču “Dārznieku” laukos vairs neaug rudzi. Saimniecība pirmo reizi nolēmusi tos nesēt, kam iemesls ir arī rudzu iepirkuma cenas.Jau itin drīz, pēc pusotra mēneša, klāt būs aprīlis, pavasara sējas laiks. “Dārzniekos” un “Dūžos” sēs kviešus, miežus, auzas, rapsi, jau otro gadu – nedaudz griķus. Tāpat kā iepriekš izaudzētā raža tiks pārdota kooperatīvam “VAKS” Valmierā.Graudkopība ir “Dārznieku” un “Dūžu” pamatnozare. “Viss ir kārtībā. Vajag tikai labu laiku un cenu,” optimistiski uz jauno sezonu raugās arī Daiņa dzīvesbiedre Maija Zuika.Lai strādniekiem būtu darbs arī ziemas sezonā, otra abu saimniecību uzņēmējdarbības nozare ir mežizstrāde un mežkopība (meža atjaunošana un jaunaudžu kopšana). Meža stādi, pamatā bērzs, pašu vajadzībām tiek audzēts “Dārznieku” siltumnīcās, kur agrāk nogatavojās tomāti, gurķi un citi dārzeņi, pretī gaismai tiecās dažādu puķu stādi. Šis ir jau orientējoši trešais gads, kad “Dārznieki” dārzeņus un puķes vairs neaudzē.Nav vērts, neatmaksājas, secina Zuiku ģimene. “Mums nav laika braukāt pa tirgiem un pašiem pārdot izaudzēto. Veikaliem produkti nāk no bāzes, tur ir lielās sistēmas, un ir vajadzīgs liels piegādes apjoms. Es uzskatu, ka dārzeņu un puķu audzētājiem ir tikai divi varianti: vai nu ģimenes bizness mājās, vai lielražošana, kur viss process ir mehanizēts,” uzskata Maija Zuika.
