Šodien Valentīndiena, tāpēc gribas parunāt par attiecībām, solījumiem, meliem, uzticēšanos un vilšanos. Tomēr šoreiz izpaliks saruna, kas veltīta jaunlaiku elkam svētajam Valentīnam vai mazajam ņiprajam vīrelim nenosakāmā vecumā Amoram.
Dzīvē visam var atrast līdzības, un šis nu ir laiks, kuru itin labi par pielīdzināt sensenajai tradīcijai – precībām. Ja vēlaties – sauciet to par pašvaldību vēlēšanu gaidīšanas laiku, bet lielu atšķirību neredzu..
Meklēšanās un cerēšanās. Gaisā jau virmo pavasarīgas vēsmas, drīz modīsies tauriņi, tāpēc mūsu varas “ziediņi” jau plaucē pumpurus un raisa ziedlapiņas. Sarosās arī tie, kuriem pērnajā “vasarā” uzplaukt neizdevās, tāpēc saldais nektārs sarūga tā arī nesniedzot ne gandarījumu, ne dāsnu sēklas graudu nākamajam pavasarim.
Arvien biežāk jau tā pazīstamās un visurredzamās sejas gozējas zibspuldžu gaismā, arī brīžos, kad bez tā varētu iztikt.
Tipogrāfijas mašīnas patīkami murrā, jo siltums ir nodrošināts – Saeima lēma, ka vietvaras izdevumiem būs būt! Jo it kā par velti?! Jo cilvēkiem patīk medaini teksti?!
Nesen man kāda laikraksta lasītāja vaicāja – vai jūs netaisās likvidēt? Protams, ka ir sāpīgi to dzirdēt, bet atkārtošu to pašu, ko teicu vaicātājai. Mūs likvidēt varat tikai jūs – lasītāji. Tāpēc ir nesaprotama (bet patiesībā jau ļoti saprotama) pie varas tikušā “simtnieka” nostāja attieksmē pret nodokļu maksātāju naudas tērēšanu pašvaldības “avīžu” drukāšanai. Bagāts dara kā grib un dzīvo. Pārējie? Izdzīvo…
Tūlīt, tūlīt sāksies “precību” laiks, kad pastkastītes uzblīdīs ne vien no vietvaras drukas darbiem, bet arī partiju piespēlētajām smaidīgajām sejām un solījumu gūzmas.
Bet paies Valentīndienas rozā briļļu (lasi solījumu) laiks, un mums atkal būs jādzīvo ar to, ko esam pelnījuši. Žēl, ka, līdzīgi kā laulāto starpā, nabaga vēlētājs nevar noslēgt laulību līgumu, tad varbūt izpaliktu pēcvēlēšanu teksti ievēlēto mutēs – “par mūsu naudu, mēs varam vai nevaram atļauties”.
Lai mums visiem jauka Valentīndiena!
