Kad biju skolas vecumā, Smiltenes vidusskolas klasēm reizi gadā obligāti bija jādodas uz pilsētas Meža kapiem, uz pieminekli Otrajā pasaules karā kritušajiem padomju armijas karavīriem. “Godināt mūsu atbrīvotājus no fašisma,” toreiz mūs mācīja.
Nezināju, ka tikai pārsimt metrus tālāk zem zemes un toreizējās Pionieru ielas bez jebkādas piemiņas zīmes vai kapu kopiņas guļ citas valsts karotāji tajā pašā karā – nacistiskās Vācijas armijas karavīri.
Laikam ritot, mainījās pasaules notikumu uztvere. 1990. gadā minētajā vietā, Zaķu un Atmodas ielas malā, izveidoja piemiņas vietu “Baltais krusts” tur apbedītajiem vācu armijas karavīriem. Šomēnes viņu mirstīgās atliekas izrok pārapbedīšanai Vācijā vai vācu karavīru kapsētā Piņķos pie Rīgas.
Jau agrāk citā vietā redzot atraktus pirms vairāk nekā 60 gadiem mirušu vācu karavīru skeletus, sajūtas ir pretrunīgas. No vienas puses, tajā karā visi (gan vācieši, gan krievi) bija cilvēki ar jūtām, mīlēja vai tika mīlēti, taču no otras – viņi bija ļaunuma impēriju karotāji.
Tāpēc ikvienam, ja vien ir iespēja, iesaku noskatīties satriecošu, dažādām godalgām, arī “Oskariem”, apbērtu Romāna Polaņska filmu “Pianists” par talantīgu ebreju pianistu, par to, kā viņš izdzīvoja holokaustā Varšavas geto un okupētajā Varšavā, arī ar vācu armijas virsnieka palīdzību. Filma ir izcili talantīga, ilgi neaizmirstama atbilde par to, kas toreiz ar cilvēkiem notika Eiropā, par ļaunumu un to, kas no tā var izglābt.
