Šī ziema man aiziet slidošanas zīmē, kaut pati esmu slidojusi vien dažas reizes, taču meita ir tā aizrāvusies, ka sajūsmas pilna priecājas par draudzenes brāļa atdoto hokeja ripu un sapņo par savu hokeja nūju.
Viss sākās pirms vairākiem gadiem, kad decembrī aizbraucām uz Vidzemes Olimpisko centru, kur brīvdienu vakaros notika publiskā slidošana. Bonuss, ka uz vietas var iznomāt slidas. Meitiņa ātri vien iemācījās slidot. Tomēr uz Valmieru neaizbrauksi tik bieži, cik rodas vēlme slidot.
Jāatzīst, ka bieži vien mēs nemaz nepamanām, kādas iespējas mums ir degungalā. “Ziemeļlatvijas” otrdienas numurā rakstīju par hokeja laukumu Smiltenē pie Tepera ezera, kas pilda bezmaksas publiskās slidotavas funkcijas. Tik nepieciešami mīnusi un savas slidas.
Šī ziema Smiltenē ir labvēlīga slidotājiem, un tik daudz laika kā šogad savu mūžu neesmu pavadījusi hokeja laukumā. Neesmu speciāliste, taču ledus kvalitāte patiešām ir laba, vakaros laukums tiek izgaismots un vietas pietiek visiem – gan tiem, kas tikai mācās slidot, gan zēniem, kas uzspēlē hokeju.
Bez liekulības gribas teikt, ka tā mums, mazpilsētas iedzīvotājiem, ir ekskluzīva iespēja – uz laukuma bez laika ierobežojuma, bez maksas… Protams, tas viss nebūtu iespējams bez fantastiskiem cilvēkiem, kuri ziedo savu brīvo laiku, lai viss būtu līmenī. Zinu, ka laukuma uzturētājam Ilgvaram Plētienam, viņa domubiedriem Jānim Cīrulim un Raitim Klāvam noderētu palīgi. Slidot ir jauki, taču, kā Raitis intervijā teica, patīkami ir paslidot pēc tam, kad paši kārtīgi pastrādājuši. Brīvdienās par to pārliecinājos, vērojot bērnus, kas slidošanas laikā izrādīja iniciatīvu un palīdzēja sastumtās sniega kaudzes ar lāpstām pārmest pāri bortiem. Izbaudiet ziemu ārpus siltā dīvāna un iemīļotā seriāla!
