Pēdējās dienās internetā nācās lasīt diskusijas, kurās sastopas diametrāli pretēji viedokļi par tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri devušies prom no dzimtenes. Nodevēji? Tomēr patrioti? Labākas dzīves meklētāji? Bezizejā nonākušie?
Dzīve visu laiku attīstās pa spirāli. Līdzīgi kā modē ik pa laikam redzam tos pašus modeļus – kļošenes vai mini, arī vēsturē var meklēt zināmas līdzības…
Man jau ir gana daudz gadu, lai atcerētos, kā mūs – te padomijas laikā palikušos – gan žēloja, gan dažkārt augstprātīgi pamācīja ārzemju letiņi, kuriem par visu bija gluži vai vienīgais pareizais viedoklis.
Pagājis jau pietiekami ilgs laiks, kad dzīvojam vismaz de jure brīvā Latvijā, un atkal mani pārņem tā dīvainā sajūta – kāds tur aiz okeāna vai tepat tuvējā Eiropā jūtas pārāks, jo nopelna lielāku naudu par savu kalpa darbu, un žēli raud, ka neviens viņu negaida atpakaļ.
Draugi mīļie, kad devāties prom, jums bija izvēle, tāpat kā visiem pārējiem, kas palika šeit. Atšķirībā no padomijas laiku aizbraucējiem, šoreiz taču izpalika politiskā spriedze.
Mēs, palicēji, tagad kā pelnrušķītes nesam nodokļu slogu, strādājam ne mazāk, bet saņemam dažkārt krietni mazāk, bet mūsu nopelnīto grašu daļa aizplūst sirmgalvju pensijām, bērnu pabalstiem, arī brūkošās veselības sistēmas balstīšanai, kuras pakalpojumus arī jūs mēdzat šad un tad izmantot. Jūsu Latvijā palikušie vecīši dzīvo pārticīgāk, bet mūsējie – kuļas kā māk.
Tieši tāpēc mani nepārliecina aizbraucēju asaras par to, ka viņus negaida atpakaļ. Turpinot pasaku tēmu – tā ir pamātes lepno meitu prinča uzmanības paģērēšana laikā, kad kādam citam ir jāšķiro graudi. Dzīvē, atšķirībā no pasakas, feju nav, tāpēc mums, te palicējiem, ir jāiztiek ar savu spēku, patriotismu un Latvijas mīlestību. Jo tā ir mūsu, mana Latvija. Punkts!
