Variņu pagastā “Medņu” mājās saimnieko pensionāri, māsa un brālis Elga un Jānis Nīmanti. Abu rāmo ikdienas dzīvi acumirklī izmainīja četrkājainā drauga Rekša pazušana. Varētu šķist, ka laukos tas ir ikdienišķs notikums, taču ne šoreiz.
Pagājušajā otrdienā Elgas tante savai bijušajai kaimiņienei smiltenietei Valijai un viņas vīram, kas abus sirmgalvjus apciemo regulāri, uzticēja aizvest Reksi pie veterinārārsta Smiltenē.
“Reksim vajadzēja poti un ievadīt čipu, kas no šā gada ir obligāta prasība suņu saimniekiem. Šī bija viena no pirmajām reizēm, kad Reksis brauca mašīnā, un pirmā, kad nokļuva pilsētā. Taču vairāk viņš baidījās no pavadiņas. Kad devāmies laukā no veterinārklīnikas, suns veikli izspruka no siksniņas un aizbēga. Krustu šķērsu izbraukājām visu Smilteni, bet Reksi neatradām. Iesaistījām pašvaldības policiju, “Ziemeļlatviju”, arī iedzīvotāji bija ļoti atsaucīgi, zvanīja, sūtīja īsziņas, tiklīdz manīja aprakstam atbilstošu suni. Divas dienas vīrs sapnī redzēja Reksi, mūs pārņēma uztraukums un vainas apziņa, jo Elgas tante bija uzticējusi savu mīluli,” stāsta Valija.
Arī “Ziemeļlatvijai” Elga atklāj, ka notikušo ļoti pārdzīvoja. “Godīgi teikšu, kad man pirmajā dienā piezvanīja Valija un izstāstīja, ka mans mīlulis Smiltenē ir pazudis, brīnos, kā man sirds vispār izturēja. Mums jau iepriekšējais suns Duksis savulaik aizgāja meitās un tā arī neatgriezās mājās. Pirms aptuveni septiņiem gadiem pie mums nokļuva Reksis, ļoti draudzīgs, mīlīgs un gudrs suns. Pa dienu viņu izlaižam ārā, tepat vien pa sētu skraida, bet pārnakšņo iekšā,” stāsta Rekša saimniece.
Kopš Rekša pazušanas brīža bija pagājušas trīs diennaktis, līdz draudzīgais un patiesi gudrais suņuks mājās atgriezās pats, ceļā mērojot aptuveni divdesmit kilometrus no Smiltenes līdz Ķeņģiem (pat nedaudz aiz apdzīvotās vietas – red.). Tas bija pārsteigums visiem.
“Reksis neatnāca līdz pašām mājām, bet uz mežu, kur tobrīd strādāja māsas dēls Jānis. Tas ir divus trīs kilometrus aiz Ķenģu pieturas. Viņi tur cērt mežu, domāju, ka Reksis bija sadzinis pēdas, jo labi pazīst māsas dēlu un viņa mašīnu. Viņš atveda Reksi mājās, biju tik laimīga, nebeidzu vien apskaut un mīļot mazo sunīti. Rekša atgriešanās ir brīnums. Jūs pat nevarat iedomāties, cik tās bija neaprakstāmas sajūtas,” viesojoties pie Elgas un Jāņa, stāsta suņuka saimniece.
“Medņu” mājās labi jūtas ne vien Reksis un kaķi, bet arī baltais kaimiņu suns Zuze, kas tiek gan samīļota, gan pabarota. Dienā, kad ciemos ieradās “Ziemeļlatvija”, pirmais pretim izskrēja Reksis, asti luncinādams suņuks sniedzās pēc bučām, bet nākamajā brīdī jau, apgūlies uz muguras, izslējis ķepas, vēlējās, lai viņam pakasa vēderiņu.
Lauku mājās laimīgi ir visi, Elgas tante un Jāņonkulis no sirds pateicas ikvienam, kas iesaistījās Rekša meklēšanā.
