Ja valsts prezidents Zatlers dzīvē vispār neko paliekošu nepaveiktu, tad ar spārnoto teicienu par mentu kariem vienalga iekļūtu vēsturē.
Ja valsts prezidents Zatlers dzīvē vispār neko paliekošu nepaveiktu, tad ar spārnoto teicienu par mentu kariem vienalga iekļūtu vēsturē.
Un šāda un līdzīga veida mentu kari notiek arī citās bijušajās socvalstīs, un viskolorītākie piemēri nupat nākuši gaismā Krievijā, kur galvenais narkotiku kontrolieris Čerkesovs nule atmaskots… Nē, ne tieši šis Putina draugs, bet viņa vietnieki ar ģenerāļu uzplečiem, kuri slepus noklausījušies augstu ierēdņu telefonsarunas, tostarp sarunas starp FSB priekšnieku Patruševu un prezidenta kancelejas ietekmīgo vīru Sečinu. Tas ir apmēram, kā noklausīties mūsu Jāņa Kažociņa un Eduarda Stiprā telefonsarunas, tikai mērogi atbilstoši Krievzemes vērienam.
Par specdienestu kariem un lielās politikas pavērsieniem Krievijā jāraksta citreiz, jo Latvijā cilvēkus vairāk satrauc notikumi mūsmāju pīļu dīķī.
Mentu karu aizkulises
Žurnālisti brīžam pārprot jēdzienu par bijušo un esošo specdienestu darboņu grupējumu. Nevajadzētu runāt par bandu vai mafiju, jo īstenībā darbojas atsevišķu cilvēku korporatīvie kontakti jeb čomisms. To redzam pēc notikumiem Krievijā, un tas pats attiecināms arī uz situāciju Latvijā. Bija VDK darbinieki, kuri jau Gorbačova laikā metās biznesā, viens otru balstīja un kopīgiem pūliņiem novāca tos, kas neiekļāvās kriminālās domāšanas modelī. Par tiem gadiem liecina pompozi kapu pieminekļi Raiņa kapos. Tagad uzdarbojas jauni spēles dalībnieki, bet korporatīvās saites un kriminālais domāšanas veids raksturīgs viņiem visiem. Lielā biznesa pārstāvji vajadzības gadījumā var izmantot šo ļautiņu pakalpojumus.
Telefonsarunas starp advokātiem un tiesnešiem ir pupu mizas, jo daudzas sarunas notikušas jau pēc tiesas sprieduma pasludināšanas. Un līdz šim neviens tiesnesis nav atzinis, ka advokāti būtu draudējuši vai citādi iespaidojuši.
Daudz nopietnākas ir netaisni apsūdzēto personu spīdzināšana un sazāļošana, lai panāktu atzīšanos nenotikušos noziegumos. Šeit piedāvāju savu subjektīvu versiju par notikumiem ar Edgaru Gulbi. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka Gulbis vispār nav veicis nekādus noziegumus. Viņa grēks varbūt bijis tikai tas, ka viņš zinājis to, kas nebija jāzina. Pārāk daudz zināt reizēm ir bīstami, un tas varētu būt visticamākais iemesls, kāpēc gala rezultātā Gulbi vajadzēja likvidēt fiziski. Tas arī būtu izdevies, ja vien upuris pēc izvelšanās no ātri braucošas mašīnas vēl spētu pārkļūt gājēju ietvei un ielēkt Daugavā, kur Liktens bija lēmis tobrīd pagādāt motorlaivas braucējus. Nu skandāls ir tik liels, ka vaininiekiem pašiem jādreb nāves bailēs.
No padomijas laikiem mantotā visādu specdienestu kriminālā domāšana raksturīga ar to, ka šiem cilvēkiem pilnīgi svešs virsnieku godaprāts, jebšu šādu īpašību pats Staļins bija nosaucis par “kaut kādu suņu slimību”.
Gāganu kari ap valdības gāšanu
Augstās inflācijas un citu notikumu dēļ Kalvīša vadītā valdība kļuvusi viegli ievainojama, tāpēc opozīcijas spēki kļuvuši varen jestri. Vareni jau izklausās: mēs prasām Saeimas atlaišanu. Tikai tas nav reāli paveicams pavisam vienkārša apsvēruma dēļ. Ja ļoti kāds grib un pietiek naudas, tad vajadzīgo parakstu skaitu var savākt. Pēc tam prezidentam Zatleram vajadzētu izsludināt referendumu, un kā notiek ar referendumiem, to jau nesen pieredzējām. Ja vajadzīgais balsu skaits nesanāk, tad Saeimu atlaist nedrīkst, bet tādā gadījumā jāatkāpjas prezidentam. Domāju, ka Zatlers sevi tādam riskam nepakļaus.
Man rodas tāda ķecerīga doma: ja valdošās četras partijas nolemtu iznerrot klaigājošo opozīciju, tad varētu dubultot un trīskāršot algas visiem prasītājiem, apstiprināt attiecīgu budžetu un pēc tam demisionēt pilnā sastāvā. Tad izveidotu jaunu valdību ar Kariņu, Šadurski, Āboltiņu un Repši priekšgalā. Interesanti būtu pavērot, ko darītu šī valdība, jo nav šaubu, ka nedēļas laikā cenas vismaz divkāršotos.
Protams, šāds mans priekšlikums ir tikai joks, jo ne jau tāpēc politiķi veidojuši valdību, lai nekrietnā veidā eksperimentētu ar tautu.
Kalvīša valdības galvenais uzdevums pašlaik ir izdabūt Saeimā bezdeficīta budžetu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc netiek pieņemta Cilinska kandidatūra ekonomikas ministra amatam, jo ir liels risks, ka Cilinskis varētu jaukt valdības vienprātību ar dažiem oriģināliem priekšlikumiem.
Bet Kalvīša vilcināšanās pamatā arī citi apsvērumi. Esmu jau agrāk rakstījis, ka par premjeru savulaik vajadzēja apstiprināt Gundaru Bērziņu, tagad šī ideja pielekusi arī politiskām prominencēm un dažiem avīžniekiem. Ja vien Bērziņš būs pietiekami salāpījis savu veselību, tad šāda pārbīde var notikt. Un tad Kalvītim lieti noderētu ekonomikas ministra amats.
Pagaidām skaidrs ir tikai tas, ka izmaiņas valdības sastāvā būs. Viss pārējais ir zīlēšana.
Kalvīša personā sabiedrību dažkārt tracina tieši tās īpašības, kas ir premjera stiprā puse. Vispirms jāmin prasme savaldīties un saglabāt smaidu sejā situācijās, kur drebelīgāks cilvēciņš būtu eksplodējis. Iepriekšējās valdības laikā Kalvītis bija cilvēks, kurš prata samierināt pat Šleseru ar Šadurski, un savu nepārdomāto “astes pacelšanu” jaunlaicēni nožēlo vēl tagad. Tomēr augstās inflācijas apstākļos jebkurai valdībai ir lemts kļūt nepopulārai, un to cenšas izmantot opozīcija. Un pavērosim: skaļākie protestētāji un piketētāji ne vienmēr ir tie paši trūcīgākie ļaudis.
Runājot par cenu celšanu, fakts ir tāds, ka līdzīgi notikumi pārņēmuši gandrīz visu pasauli. Arī Krievijā, kur daudzas cenas iespējams regulēt ar valdības rīkojumiem, dārdzība satrauc trūcīgākos ļaudis. Sadārdzinās vispirms pārtikas preces un dzīvokļu apsaimniekošana. Visai ievērojami dārgāka maize. Kaļiņingradas apgabalā un citviet nesen bija sācies preču izpirkšanas trakums, no veikalu plauktiem ātri zuda cukurs un augu eļļa.
Samazinoties iedzīvotāju pirktspējai, mēs varam cerēt uz dažu importa preču palētināšanos, jo apģērbs un apavi Latvijā līdz šim tirgoti par stipri sadārdzinātām cenām.
Par un pret viesstrādniekiem
Ja gaidāms celtniecības buma sarukums, tad vaimanas par strādnieku trūkumu var izrādīties pārspīlētas. Ievest melnstrādniekus no Vidusāzijas nav īsti prāta darbs, kamēr Latvija nav pilnībā izsmēlusi savas rezerves.
Zināms pamats ir runām par medicīnas māsu ievešanu no Bulgārijas vai Rumānijas. Valodas problēmu var atrisināt, tāpat kā to dara Norvēģijā. Bet runa varētu būt tikai par dažiem desmitiem viesstrādnieču.
Ir kāda līdz šim neapzināta problēma, proti, arī viesstrādniekiem nepieciešams nodrošināt cilvēciskus sadzīves apstākļus un jārēķinās ar to, ka visai drīz par šādu lietu ieinteresēsies cilvēktiesību aizstāvji. Nevarēs darīties pēc darba devēju untumiem, kad no Moldovas vai Ukrainas atvestie strādnieki pārguļ kādā ūķī lielā saspiestībā. Pirms kāda laika sastapu vīrieti un sievieti, kuri pēc sludinājuma avīzē bija pieteikušies darbā pie kāda mūsu rajona zemnieka, paļaudamies uz dāsniem solījumiem. “Gulējām šaurā vagoniņā četri veči ar bābām,” – tā savas bēgšanas iemeslus raksturoja vīrietis. Te ir piemērs, kāpēc tik daudzi meklē darbu Īrijā.
Nezinu, vai tautsaimnieki ir apzinājuši faktu, kā Ulmanis mudināja zemniekus uzlabot kalpu sadzīves apstākļus. Valdība izsniedza speciālus kredītus tiem saimniekiem, kuri vēlējās izbūvēt atsevišķus dzīvokļus saviem kalpiem, un ne vienai vien mājai tā radās gaišas un siltas mansarda dzīvojamās telpas. Tagad citas labiekārtojuma prasības, bet ideja taču no tā nemainās.
