Latvijā iedzīvotāju kļūst aizvien mazāk, līdz ar to mazāk – arī nodokļu maksātāju. Bet valstij vajadzību mazāk nepaliek, tāpēc valdībai nākas gudrot, kā no atlikušajiem ļautiņiem iekasēt lielāku nodokļu apjomu. Visvieglāk to izdarīt uz nabagu rēķina, jo nabagu ir visvairāk.
Šādai politikai tomēr ir visai tumša ēnas puse, un to visspilgtāk izgaismo situācija pierobežas novados, tostarp Valkā.
Sākums bija medicīnas pakalpojumi, jo valcēnieši tiektin tiecās izmantot Valgas slimnīcas pakalpojumus, tostarp topošās māmiņas. Līdz ar to radās jautājums par šo pakalpojumu apmaksu. Pārrunas starp Latvijas un Igaunijas politiķiem ilga vairākus gadus, bet Rīgas kungi nekādi nespēja atrast veidu, kādā Igaunijai par viņu laipnību samaksāt. Bet cilvēki paši atrada risinājumu – viņi sāka masveidā savas dzīvesvietas deklarēt Valgā, kur, protams, maksāja arī nodokļus, kaut paši dzīvoja Latvijas pusē. Pirms gada šādu pārbēdzēju bija jau vesels tūkstotis, tagad noteikti vairāk, un nupat šo ceļu grasās iet arī tie automašīnu īpašnieki, kuri savus spēkratus reģistrējuši Igaunijā. Novada dome aprēķinājusi, ka pilsēta un apkārtējie pagastiņi nenomaksātos nodokļos ik gadu zaudējot vismaz pusmiljonu eiro. Bet Rīgas činavnieki, kuri pieraduši katram ciparam līdzi čāpstināt lūpas, tagad izsecinājuši, ka Valkas novadā iedzīvotāju kļuvis tik maz, ka nekādas subsīdijas vairs nepienākas. Īstenībā šie iedzīvotāji gan ir, bet tikai dažos papīros neskaitās. Ministru kabinets, Finanšu ministrija, Ekonomikas ministrija it kā problēmu atzīst, bet par atbildi plātot rokas. Tiesa, Saeimā esot atradies viens deputāts, Naudiņš uzvārdā, kurš soloties padomāt. Bet jādomā būšot ilgi, vismaz līdz šīs Saeimas pilnvaru beigām.
Ja reiz lēmējiem patīk absurds, tad lai būtu absurds līdz galam. Es eksperimenta veidā piedāvāju šādu risinājumu. Saņemsimies lielu dūšu un deklarēsimies pilnīgi visi Valgā vai citviet Igaunijā, lai Valkā paliek pāris dežurantu novada domē, ne vairāk. Pēc tam cits nekas neatliktu, kā arī pašai pilsētai pievienoties Igauņzemei, teiksim, jauno robežu starp valstīm novelkot pa Sedas upi. Tas, tā teikt, sākumam, jo vēlāk varētu izveidoties situācija, kad valstu robeža būtu jānovelk pa Pededzi – Raunu – Svētupi. Igaunīši bālenīši par to būtu itin priecīgi.
Kamēr galvenie politikas taisītāji Latvijā ir pie varas pīrāga tikušie zaļzemnieki, tikmēr šāds notikumu scenārijs man īsti absurds vis nešķiet. Jo galvenais absurds ir tas, ka Zemnieku savienība no Latvijas saredz tikai Rīgu un Ventspili, visa pārējā Latvija viņiem šķietot tā saucamie tālumnieki, par kuriem maza bēda.
Dīvaini, ka līdz šim galvenie finansisti nav ievērojuši, ka valsts budžetā ne viens vien miljons ieplūst no Valkas piecām alkohola tirgotavām, un to naudiņu mums dāvina igauņi.
Bet varbūt ir cits risinājums šim absurdam? Piemēram, novada domē ir gana daudz darbinieku, kuri pāris nedēļas varētu koncentrēt visus prātus tajā virzienā, lai sagatavotu nopietnus argumentus, nopietnus aprēķinus, ko iesniegt ar attiecīgu prasību Satversmes tiesā. Jo likumi ne vienmēr tulkojami pēc burta, daudz būtiskāk ir tos vērtēt pēc būtības. Un būtība ir valcēniešu pusē.
