Par iedzīvotājiem, kuriem nepieciešams līdzcilvēku atbalsts un speciālistu palīdzība, visbiežāk mēs izdzirdam labdarības akcijās, ko pārraida televīzijā. Pēdējā laikā popularitāti ieguvusi kāda neformāla grupa “Palīdzēsim viens otram.” tiešsaistes sociālajā tīklā facebook. Janvārī tajā publicēts kādas māmiņas no Smiltenes lūgums, kuram acumirklī atsaucās cilvēki, kas izdarīja vairāk nekā smilteniete spēja aptvert.
Viņa lūdza palīdzību informācijas noskaidrošanā, lai zinātu, kur lētāk iegādāties savam dēlam ar īpašām vajadzībām specializēto pārtiku. Atbildes vietā dažu dienu laikā smilteniete saņēma vairākus sūtījumus ar bezglutēna pārtiku.
Pagaidām darbojas neformāli
“Ziemeļlatvija” noskaidroja, ka facebook grupu “Palīdzēsim viens otram.” izveidojis 27 gadus vecais Edijs Pipars, kas šobrīd pulcē ap 8000 domubiedru. “Tagad dzīvoju Rīgā, kur studēju un strādāju, bet pats nāku no Cēsu puses un tādas vides, ar kuru strādā sociālie darbinieki. Es zinu, kā ir būt vienā un otrā pusē. Pirms trijiem gadiem ar labdarību sāku nodarboties viens pats, tolaik grupā bija kādi 60 biedri. Tagad manā komandā darbojas vēl vairāki atsaucīgi jaunieši un mūsu palīdzības grupā reģistrēto lietotāju skaits ir izaudzis līdz astoņiem tūkstošiem. Mums ir koordinatori Rīgā, Cēsīs, Liepājā. Pagaidām darbojamies neformāli uz brīvprātības principa un tiem resursiem, kas pašiem pieejami, bet februārī ceram nodibināt oficiālu biedrību un sākt domāt par noliktavas telpām Rīgā,” “Ziemeļlatvijai” stāsta E. Pipars.
Ik dienu saņem
desmitiem vēstuļu
Jaunais vīrietis facebook izveidotajā grupā un savā profilā ik dienu saņem vēstules ar dažādiem palīgā saucieniem no visas Latvijas, kā arī piedāvājumiem sniegt atbalstu līdzcilvēkiem. Dažkārt dienas laikā tās ir pat četrdesmit vēstules. “Ziemas periodā visbiežāk lūdz pārtiku. Uz to reaģējam operatīvi, jo apzināmies, ka tā ir lieta, kuru nevar pagaidīt nedēļu vai divas. Tad vēl lūdz palīdzēt ar drēbēm, medikamentiem, ortopēdiskiem apaviem. Saņemam visdažādākos lūgumus, citreiz paši satiekam cilvēkus un piedāvājam palīdzību. Piemēram, augustā palīdzējām 116 bērniem sagādāt nepieciešamo, lai viņi varētu uzsākt skolas gaitas. Nesen palīdzējām trīs puišiem atkļūt mājās no Amerikas, kuri tur bija piekrāpti. Tagad īstenojam lielu projektu, kura ietvaros gādājam jaundzimušo drēbītes Ogres slimnīcai. Pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem, sniedzam arī bezmaksas juridiskās konsultācijas,” norāda neformālās grupas “Palīdzēsim viens otram.” pamatlicējs.
E. Pipars stāsta, ka, saņemot palīgā saucienu, vispirms tiek pārbaudīta informācija, vai konkrētā cilvēka stāsts atbilst patiesībai. Veidi, kā tiek pārbaudīta informācija, ir dažādi, piemēram, komunikācija ar Sociālajiem dienestiem, sadarbība ar citām labdarības organizācijām un sekošana līdzi internetā izveidotajiem krāpnieku sarakstiem. “Esam saskārušies ar krāpniecības gadījumiem, tas ir neizbēgami. Jāteic, ka arī pašiem sākumā nebija viegli iegūt uzticību, tā ir jānopelna ar darbu. Cilvēku stāstus publicējam tiešsaistē, kur arī ļaujam pašiem lietotājiem ievietot bildes un rakstus ar viņu piedāvājumu. Piemēram, kāds vēlas uzdāvināt bērnu drēbītes. Šādus ierakstus ļaujam publicēt. Ņemot vērā, ka mūsu resursi ir ierobežoti un ne vienmēr varam paši nogādāt citu sarūpētās lietas cilvēkiem, kam tās ir nepieciešamas, sūtām tās ar kurjera starpniecību vai arī paši labdari tās ir gatavas nogādāt. Tas uzreiz iegūst citu jēgu, kad cilvēks pats aizvedis mantas un iedevis otram rokās. Pēc tam mums raksta, ka šāda rīcība iedvesmojusi nākamajiem labiem darbiem. Situācijas ir ļoti dažādas. Saziedotās mantas, pārtiku, apģērbu vienmēr nofotografējam un publicējam facebook, kas kalpo kā atskaite pārējiem. Ar to arī mēs atšķiramies no citām labdarības organizācijām,” stāsta E. Pipars.
Pirmajos divos gados E. Pipara izveidoto iniciatīvu atbalstījušas Latvijā un ārvalstīs dzīvojošās privātpersonas, bet pagājušajā gadā atsaucīgi bijuši arī vairāki lielie uzņēmumi un iestādes. Palīdzēt otram – tas jaunajam vīrietim šķiet pašsaprotami. Nodarbošanās ar labdarību viņam ļāvusi labāk izprast cilvēkus. Par sociālo nevienlīdzību Latvijā E. Pipars saka tā: “Tas ir koks ar diviem galiem. Kad redzi “Stockman” Trakās dienas, kāda tur krīze. Cilvēki kā skudru pūznī ar pilniem iepirkuma maisiņiem, bet, ja paskatās, kā dzīvo cilvēki lauku reģionos, daudzbērnu ģimenes un māmiņas, kas vienas audzina bērnus, kā arī cilvēki ar invaliditāti – paveras pretēja aina. Valsts šiem cilvēkiem nenāk pretim pietiekami.”
Jaunais vīrietis atklāj, ka saņēmis sirsnīgu un garu pateicības vēstuli no māmiņas Smiltenē. Šādas lietas aizkustina.
Raugās ļoti pozitīvi
Smiltenes novada Sociālā dienesta vadītāja Anita Šteinberga zina stāstīt, ka ģimenes, nonākot grūtās un neapskaužamās situācijās, atbalstu mūsdienās meklē kur vien tas ir iespējams – ne tikai Sociālajā dienestā un labdarības organizācijās, bet arī sociālajos tīklos. “Šobrīd sociālie saziņas līdzekļi ir labs atbalsts cilvēkiem, jo tur satiekas tie, kas nokļuvuši līdzīgās situācijās un ar saviem personiskajiem stāstiem iedrošina citus. Mēs uz to raugāmies pozitīvi. Ir gadījumi, kad pēc ieraksta sociālajos tīklos mums zvana ziedotāji un vēlas noskaidrot informācijas patiesumu. Mēs to sniedzam. Stāstā par māmiņu no Smiltenes viss atbilst patiesībai. Ģimene ir mūsu redzeslokā un līdz šim esam vairākkārt palīdzējuši sievietei, kura patiešām ir neapskaužamā situācijā. Tāpēc pārņem prieks, ka arī līdzcilvēki izrādījuši savu labvēlību un palīdzējuši,” saka Sociālā dienesta vadītāja.
A. Šteinberga stāsta, ka Sociālajā dienestā pēc palīdzības cilvēki vēršas dažādās situācijās. “Pagājušajā gadā mums bija divi smagi gadījumi, kur avārijās bija cietuši bērni. Palīdzējām ārstēties un arī rehabilitācijas procesā. Vēl kādai ģimenei, kurā aug bērni ar veselības problēmām, palīdzam ārstēties Pēterburgā. Jāsaka, šeit atbalsts ir no Smiltenes novadā rīkotās akcijas “Balta, balta mana sirds” savāktās naudiņas. Tāpēc gribu paldies pateikt visiem novada iedzīvotājiem, kuri šajā akcijā piedalījās. Līdzcilvēku atbalsts ir ļoti nozīmīgs. Sociālais dienests palīdz arī ar kontaktiem, dažādām konsultācijām par ārstniecības iestādēm, tālāku ārstēšanos, sadarbības iespējām, kā arī nodrošina bezmaksas psihologa konsultācijas. Protams, mēs sniedzam arī atbalstu pagastos, gandrīz visos izveidotas palīdzības istabas, kurās var saņemt apģērbu un apavus,” stāsta A. Šteinberga.
Smiltenes novada Sociālais dienests ir atvērts arī tiem iedzīvotājiem, kuri vēlas palīdzēt citiem. Piemēram, ja kāds nolēmis iepriecināt citu ģimeni ar apģērbu, kas pašam vairs nav vajadzīgs. Šādā gadījumā jāsazinās ar tuvāko sociālo darbinieku, kurš tālāk sameklēs un nodos sūtījumu tai ģimenei, kurai palīdzība patiešām ir nepieciešama.
Māmiņas, kuras dēlam līdzcilvēki dažu dienu laikā sarūpēja bezglutēna pārtiku vairākiem mēnešiem, facebook grupā “Palīdzēsim viens otram.” publicētais stāsts
“Man ir radusies tāda problēma, šogad saskāros ar nepatīkamu situāciju, tā teikt, aprūpēju un kopju ar smagām diagnozēm dēlu, kuram ir 17 gadi, viņš ir neredzīgs, nedzirdīgs, autisks, hidrocefālija, epilepsija, celiakija, kaulu pareperēze utt. Vēl daudz dažādu diagnožu, visādi sindromi, kurus es pat nepratīšu uzskaitīt, lūk, viņam ir nepieciešama speciāla bezglutēna pārtika, kuras iegādei katru mēnesi divus gadus saņēmām pabalstu. Zinu, ka jāseko līdzi tam, kad beidzas piešķirtais pabalsts, bet ne vienmēr, ja ir tik daudz visādu problēmu, tam pievēršu uzmanību, līdz ar to šobrīd nesaņēmām pusi no pabalsta, bet bērnam jāēd…
Bezglutēna pārtika ir diezgan dārga, komisija aizņems noteikti pāris mēnešus, kā tas pie mums pieņemts, jo pat šobrīd nebija iespējams pieteikties, jo ārstējošais ārsts ir atvaļinājumā, un pat nezinu, jo to neizpauž, kad būs sasniedzams.
Gribētu lūgt, varbūt varat man palīdzēt sameklēt vairumtirdzniecības bāzi vai ko tamlīdzīgu, lai pārtiku varētu nopirkt lētāk, jo naudas ir tik, cik ir, es nestrādāju, jo 24 stundas diennaktī jābūt līdzās dēlam, man ir arī vēl meitiņa, kura arī grib ēst un ne tikai, bērnus audzinu viena.
Noteikti mēģināšu atkārtoti nokārtot to pabalstu, bet ēst gribas jau šobrīd, varbūt varat ko ieteikt, dot padomu, jo bez pārtikas jāgādā vēl pamperi un medikamenti, kurus ne visus kompensē. Negribu gluži lai cilvēki ziedotu, jo zinu patieso situāciju Latvijā. Varbūt ir organizācijas vai bāzes, kur varētu dabūt lētāk tos produktus?!”
Zēna māmiņa pēc palīdzības saņemšanas stāsta “Ziemeļlatvijai”
– Protams, ir ļoti grūti lūgt palīdzību un arī saņemt to nav emocionāli viegli. Par šo labdarības grupu “Palīdzēsim viens otram.” feisbukā man pastāstīja draudzene, kurai arī ir bērns invalīds. Uzrakstīju vēstuli puisim vārdā Edijs, kurš tajā lapā nodarbojas ar labdarību. Mans mērķis nebija lūgt ziedojumus, jo apzinos, cik daudziem cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība. Vēlējos noskaidrot, kur var lētāk iegādāties bezglutēna pārtiku, jo nauda ir tik, cik ir, un šī mūsu radusies situācija ar pabalstu. Pēc tam mana informācija bija nopublicēta šajā lapā un tālākais mani noveda līdz šokam. Nākamajā dienā pie manis atbrauca pirmie labdari ar sagādātu specializēto pārtiku. Pat īsti nezinu, kam pateikties, jo priekšā nestādījās, vien iedeva pārtiku un izteica laba vēlējumus. Vēl pēc dažām dienām ar kurjeru saņēmu milzīgu kasti ar pārtikas produktiem. Kad atvēru vaļā kasti, stāvēju un ilgi nevarēju parunāt – raudāju. Līdz pat šim brīdim neesmu atguvusies, jo tas ir liels atspaids mūsu ģimenei. Dēls jau 13 gadus ievēro stingru diētu un uzturā drīkst lietot tikai bezglutēna pārtiku. Tagad tā mums pietiks vairākiem mēnešiem. Tas ir nenovērtējami no cilvēku puses, esmu viņiem tik ļoti pateicīga. Paldies! Saņēmu arī zvanu no kādas sievietes, kura piedāvāja palīdzību tuvākajos mēnešos.
Kad dēls sasniegs pilngadību, tad vairs nesaņems valsts atbalstu (bezglutēna pārtiku), būs stingrāk jāpiedomā, kā to pienācīgi nodrošināt. Ļoti ceru, ka nākotnē savam dēlam varēšu iedot kaut ko no parastās pārtikas, bet to zināšu tikai pēc tam, kad tiks veiktas ģenētiskās analīzes. Vēlreiz paldies visiem cilvēkiem, kuri mums palīdzēja. Šiem labajiem darbiem, kas notika tik īsā laikā, joprojām īsti nespēju noticēt.
