Ja gadumiju pieņemts uzskatīt par jauna dzīves etapa atskaites punktu, tad visu, kas noticis aizvadītajos gados, varam pieņemt par sava veida mantojumu. Un šāds mantojums var krāties arī desmitiem gadu kā, nenoliedzami, Latvijas gadījumā ir tās sekas, ko savulaik sagādāja ekonomikai nozīmīgu banku faktiska izlaupīšana. Sabiedrības skaļākā daļa vaino politiķus, kaut minēto mahināciju izpildē neviens politiķis netika darbojies.
Un gribas atzīmēt vēl vienu savdabību, kas raksturo ikvienu cilvēku sabiedrību, proti, vislielāko neapmierinātību ar valdības politiku mēdzam izrādīt nevis krīzes situācijā, bet gan laikā, kad dzīve sāk uzlaboties. Vēsturē bijuši daudzi gadījumi, kad kārtējās vēlēšanās tiek izbalsoti tie politiķi, kuri uz saviem pleciem iznesuši visu krīzes smagumu. Tad vietā tiek savēlēti visādi solītāji un tūtiņdreijeri, protams, rezultātā tauta atkal jūtas vīlusies. To labi redzam no Grieķijas piemēra, kur pie varas nonāca kreiso spēku populisti, kuriem gan izdevās krietni aizkavēt būtisku reformu veikšanu, bet galu galā nācās piekāpties naudas aizdevēju prasībām, citādi valstij nebūtu naudas algu un pensiju izmaksai. Tāds liktenis drīzumā var piemeklēt arī citus paradīzes solītājus, sākot ar Brexit uzvarētājiem Lielbritānijā un beidzot ar Trampa panākumiem ASV. Var jau nosolīt, ka Trampa administrācija atcels visus Obamas valdības laikā pieņemtos likumus un reformas, bet kādas tam būtu sekas? Piemēram, ieviestā veselības apdrošināšanas sistēma jeb Obamacare ir glābusi dzīvības gandrīz simts tūkstošiem trūcīgo amerikāņu, un šiem cilvēkiem arī būs savs vārds sakāms, ja tiks apdraudētas viņu tiesības uz medicīnisko palīdzību. Ja Tramps pievils savu vēlētāju cerības, tūdaļ tiks meklēti visi skeleti, kas gadu gaitā sakrājušies apsviedīgā uzņēmēja skapjos. Tad nav izslēgts arī Niksona liktenis.
Mums gan vairāk interesē Trampa paredzamās attiecības ar Krieviju. Daudzi apspriež prezidenta Obamas veikto krievu diplomātu izraidīšanu, kas gan būtībā ir krietni novēlots solis. Bet tā ir amerikāņu nelaime, ka viņu izlūkdienesti tikai tagad sāk apgūt tās informācijas vākšanas iespējas, ko spiegiem sagādā sociālie tīkli. Par krievu hakeru tiešu iejaukšanos citu valstu vēlēšanu procesos zināms visai pasaulei, un kiberkramplaužu uzdarbošanās Trampa interesēs vairs nebūtu apšaubāma.
Kamēr Trampam viss tiek piedots, viņš var lepni paziņot, ka netic savas valsts izlūkdienestiem, bet Obamas lēmumu vienkārši atcelt viņam visai grūti.
Daudzi komentētāji piemin Putina gudro rīcību par atbildi neizraidīt no Maskavas amerikāņu diplomātus. Protams, tā ir zināma dāvana Trampa administrācijai, bet būtība arī tā, ka pēc administrācijas nomaiņas no Maskavas tiks atsaukti un nomainīti visi svarīgākie diplomāti.
Jebkurā gadījumā mums jāatceras, ka Krievijai un ASV ir katrai savas intereses, kuras reti kad saskan. Ne Tramps, ne Putins nav tie cilvēki, kuri būs ar mieru upurēt savas valsts politiskās intereses, bet ekonomiskajā sfērā abām lielvalstīm visai maz interešu saskares.
Putins gan gatavojas labām attiecībām ar ASV, piemēram, par to liecina aviācijas bāzes kuģa atsaukšana no Sīrijas krastiem. Bet tajā pat laikā Kremlis stiprina saites ar tiem režīmiem, ar kuriem citas valstis atsakās draudzēties. Jaunākais Putina diplomātijas “sasniegums” ir labu attiecību dibināšana ar Filipīnu premjeru, kurš būtu salīdzināms vienīgi ar mūsu Artusu Kaimiņu.
Putinam no ASV vajadzīga pieeja lielajām bankām, jo sankciju rezultātā ārējo kredītu pieeja Krievijai liegta. Var jau pačalot, ka Krievija aizvien dzīvo savu dzīvi, bet fakts arī tāds, ka valstī minimālā alga nokritusies līdz 115 eiro, un tas vien pierāda, cik lielas cerības Krievzemē pārdot Latvijas šprotes vai piena produktus.
Mums, latviešiem, visā starptautiskajā jezgā maza iespēja iesaistīties, pagaidām gaidīsim to brīdi, kad Tramps ar pilnu jaudu būs sācis savu prezidentēšanu. Ir pilnīgi skaidrs, ka par draugu iecerētais Putins viņam izdarījis pašu īstāko lāča pakalpojumu, jo, lai kā kurš censtos apstrīdēt amerikāņu izlūkdienestu uzrādītos faktus, cilvēku apziņā virsroku gūst šaubas, un šaubas nav iespējams atspēkot.
Putina sūtīto kiberkramplaužu darbošanās nav tikai ASV problēma, jo tagad situāciju analizē visā pasaulē, tajā skaitā tajās Eiropas valstīs, kurās gaidāmas nozīmīgas vēlēšanas.
Krievija īsā laikā saņēmusi daudzus smagus triecienus arī bez hakeru atmaskojumiem. Netiešs Sīrijas kara rezultāts ir aviokastrofa Melnajā jūrā, dzīves līmeņa pazemināšanās rezultāts ir Irkutskas iedzīvotāju masveida saindēšanās ar losjona lietošanu degvīna lomā, kur blēdīgi ražotāji etilspirta vietā lietojuši metilspirtu. Pašā Sīrijā gan nosacīts pamiers, Alepo pilsēta pārvērsta gruvešu kaudzēs (apmēram kā divas Rīgas). Bet cīņā pret tā saucamo “Islāma valsti” panākumus izcīnījuši citi spēki, proti, kurdi, Irākas valdības spēki un amerikāņu aviācija ar ļoti mērķtiecīgiem tēmējumiem. Rezultātā galvenie islāmistu terorisma spēki ir zaudējuši gandrīz visus savus vadoņus un komandierus, bet jaunu brīvprātīgo pieplūdums caur Turciju faktiski apturēts. Tas gan neizslēdz turpmāku teroraktu iespējamību Eiropā.
Ko darīt mums? Vadīties pēc Viļa Plūdoņa ieteikuma: “Cel, latviet, galvu augstāku/ Un mācies cienīt reiz pats sevi!”
