Klausoties bērnu un jauniešu literārā konkursa “Doma izgaismo vārdu” laureātu darbu lasījumus, priecājos par skolēnu un jauniešu vēlmi savas domas virknēt teikumos, kas mums, pieaugušajiem, lika aizdomāties par svarīgām un, iespējams, ne tik svarīgām lietām un pasmaidīt par kādu trāpīgu salīdzinājumu. Esmu pārliecināta, ka visi šie bērni savu nākotni noteikti saistīs ar kādu no humanitārām zinātnēm, jo jau tagad bija jūtama viņu izcilā spēja dziļi izjust savu latviešu valodu un spēja radīt kaut ko interesantu un aizraujošu.
Man patika vienas konkursa laureātes ar retu vārdu – Saule Līza – burtu pasakas. Meitene katram alfabēta burtam bija uzrakstījusi savu pasaku. Klausoties Saules uzburtos tekstus, atcerējos tos tālos laikus, kad vairākas vasaras dzimtajā Trikātas pamatskolā notika literārās nometnes kopā ar rakstnieku Viku (Viktoru Kalniņu), pazīstamo publicistu Viktoru Avotiņu, pasaulē slaveno latviešu režisori Lailu Pakalniņu, mūziķi Arni Miltiņu un virkni vēl citu slavenu cilvēku.
Tolaik Latvijā bija populāra nometne “Aicinājums”. Ja tur izdevās nokļūt, tas bija kaut kas. Savas Trikātas skolas nometnes mēs uzskatījām par saviem mazajiem “Aicinājumiem”, jo, ticiet man, tā nebija parasta vasaras nometne ar peldēšanos un laisku laika pavadīšanu. Katru dienu mums notika nodarbības un bija pašiem jāraksta – sākot ar dzeju un beidzot ar stāstiem un pasakām. Mīļākā literatūras skolotāja Maruta Ģingule mani uz šo nometni aizsūtīja, jo diezgan regulāri es viņu pārsteidzu ar saviem sacerējumiem padomju laika zilās līniju burtnīcas apjomā.
Tagad skolēni vairs neraksta sacerējumus ar pašu detalizētu sastādītu plānu ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu. Tagad jāraksta esejas. Man šķiet, tas ir tāds pavisam īss savu domu izklāstījums par lietām un notikumiem. Nav slikti, bet man, atceroties savu skolas laiku, labāk patika rakstīt īstus un pamatīgus sacerējumus. Tas lieti noder tagadējā darbā.
