Pagājušajā nedēļā beidzot Latvijā iestājās ziema, sals kniebj vaigos. Nedēļas pirmajā pusē vairākos valsts rajonos puteņoja, kam sekoja virkne problēmu – aizputināti un neizbraucami ceļi, avārijas, aizsalušas mašīnas, kuras no rītiem nevar iedarbināt.
Es esmu no tiem, kas lielos mīnusos nejūtas komfortabli. Nav gluži tā, ka no rīta līdz vakaram čīkstētu un žēlotos par aukstumu, bet puteni labprātāk vērotu aiz loga. Bet zvans no meitas lika atcerēties pašas viena pagājušā gada raksta nosaukumu “Ziema nav katastrofa, bet gadalaiks”.
Tajā janvāra dienā, kad Smiltenē bija sasnidzis sniegs, vēl bija skolēnu brīvlaiks. Darbā rakstīju ziņas, līdz atskanēja zvans no meitas, kura sajūsmā teica: “Zini, mamma, es tikko piecēlos un zini, kas ir? Ārā ir sniegs!” Šis teikums tika pateikts ar tik lielu sajūsmu un patiesu prieku, ka tas manī radīja aizkustinājumu. Bērns sazvanīja draudzeni, uzvilka siltās ziemas bikses un jaku, paķēra ragaviņas un prom uz kalniņu. Todien ārā patiešām spēcīgi puteņoja, taču tas prieku par sniegu un dzīvošanos uz kalniņa nemazināja.
Tas lieku reizi atgādina, ka uz notiekošo vienmēr var paraudzīties dažādi, katra paša izvēle, kā tieši. Tāpēc ikvienam pieaugušajam novēlu reizi pa reizītei nezaudēt bērna prieku, kas katrā no mums kaut kur dziļi iekšā mīt. Tvert dzīvi ar tādu pašu vieglumu kā mūsu bērni – viņiem nav atrunu, lai izbaudītu mirkli, lietu, sniegu, vēju tie neuztver kā traucēkli, bet prot izmantot savā labā.
Nobeigumā viens tvīts par ziemas tēmu, ko čivinājis Viesturs Kavacs: “Jautājums: Kāpēc ragaviņu braucēji un slēpotāji vasarā nečīkst, ka ielas nav pietiekami slidenas? Atbilde: Jo viņi saprot, ka ir vasara.”
