Nepiederu pie cilvēkiem, kuri skatās televīzijas šovus. Tāpēc, saņemot ierosinājumu uzrakstīt par varinietēm, mammu un meitu Ilzīti un Unu Muižniecēm – LNT realitātes šova “Lauku sēta” jaunākās sezonas dalībniecēm – nācās vispirms internetā noskaidrot šova būtību un pēc tam noskatīties raidījuma fragmentus.
Nekad. Nemūžam. Tā es teiktu par sevi, ja man vaicātu, vai nevēlos piedalīties kādā līdzīgā raidījumā, kas saistīts ar dzīvi un darbiem televīzijas kameru priekšā un pēc tam ar uzfilmētā un samontētā translēšanu, ko vērotu svešas acis – raidījuma skatītāji. Tas gan ir tāpēc, ka vairāk esmu intraverts nekā ekstraverts cilvēks, nevis tādēļ, ka līdzdalība TV šovos būtu kas tāds, par ko varētu teikt “brr… priekš kam tas…”. Pētījumi atklāj, ka šobrīd Latvijā cilvēki vēlas izklaidi kā atpūtu no ikdienas, savukārt šovu dalībnieki viņiem to sagādā un arī paši iegūst vērtīgu dzīves skolu, tiesa, ne reti – caur asarām.
Dzirdot abu variniešu stāstu par “Lauku sētas” filmēšanas laikā piedzīvoto un pārdzīvoto, varu izteikt cieņu viņām par apņemšanos iziet cauri visiem šova uzdevumiem, sadzīvei un sadzīvošanai ar pārējiem dalībniekiem tā, lai pierādītu, ka tālu var tikt ar godīgumu un izvairīšanos no intrigām.
Taču visvairāk no dzirdētā man simpatizēja Ilzītes skaidrojums, kāpēc abas pieteikušās šovā, – lai mamma un meita pabūtu kopā, it īpaši ņemot vērā to, ka Una šogad pēc pamatskolas absolvēšanas sākusi mācīties Rīgā. Un, skatoties no malas uz mammu un meitu, vismaz man radās iespaids, ka viņas satur kopā cieša ģimeniska saite.
Protams, tas nebūt nenozīmē, ka vecākiem ar saviem bērniem jāsadraudzējas, piedaloties TV šovos. Taču nenoliedzami ir tas, ka ģimeni satuvina nevis formāla uzturēšanās vienā telpā, kurā katrs dara savu, piemēram, iegrimstot sociālajos tīklos vai TV, bet gan kopīgi pasākumi, kopīgi piedzīvojumi un kopā pārvarētas grūtības.
