Jaunā gada pirmais mēnesis – janvāris – ir īstais laiks, lai brīdi apsēstos un padomātu, ko gaidīt no 2017. gada un kas pašam jādara, lai cerētais izdotos. Atklāti sakot, līdz šim man šķita mazliet smieklīgi rakstīt uz lapas jaunā gada plānus un sapņus, bet šajā gadu mijā es to izdarīju – uzrakstīju godīgu un atklātu vēstuli sev. Ne tāpēc, lai savā dzīvē celtu gaisa pilis un iedomātos nez ko, bet tāpēc, lai godīgi apzinātos, kas man pašai jādara, lai sasniegtu mērķus. Vēstuli noliku vien sev zināmā vietā, lai to paņemtu decembra beigās un apskatītos, vai esmu spējusi mērķus sasniegt vai tie ir bijuši tikai sapņi un vēlmes.
Gadiem ritot šķitis, ka vēl ir daudz laika, lai izdarītu, piedzīvotu, redzētu, aizbrauktu, dzirdētu un satiktu. Taču saprotu, ka tik tiešām katra diena jāizdzīvo kā pēdējā, jo nevar jau neviens zināt, kas notiks rītdien, pēc mēneša vai gada. Un jāapzinās, ka tikai pats savu dzīvi var darīt krāsainu un interesantu. Viena no manām jaunā gada apņemšanām ir tik tiešām censties nevaimanāt un negausties par savu dzīvi, jo tāda vaimanāšana apliecina, ka pats vien esi vainīgs, ka dzīve ir pelēka, neinteresanta un pliekana. Un vai tiešām ir vērts vaimanāt, ja cilvēkam ir jumts virs galvas, ēdiens uz galda, darbs, kas sagādā prieku un gandarījumu, ģimene un veseli bērni. Labi, varētu pažēloties, ka naudas makā varētu būt vairāk, bet tomēr man šķiet vērtīgāk padomāt, ko izdarīt, lai tās tik tiešām būtu vairāk. Tas būtu daudz vērtīgāk. Tāpat kā uzspēlēt kārķēnieša, pirmā tautas atmodas paudēja Mārtiņa Lapas īsteni latvisko spēli “Vaidētāji”. Par to izlasīju Kārķu pagasta pārvaldes vadītāja Pētera Pētersona rakstītajā jaungada novēlējumā. Izlasīju un sapratu, re, cik trāpīgi uzrakstīts. Tieši tas, kas vajadzīgs – nevaimanāt, bet darīt!
