Trešdien skolās noslēdzās 2016./2017. mācību gada pirmais darba cēliens. Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas saimei tas ir īpašs, jo jaunajā skolā, kas izveidota apvienojot pamatskolu un ģimnāziju, ir aizvadītas pirmās simts dienas.
Turklāt trešdien notika Baltā līnija, kurā tradicionāli skolas vadība pateicās skolēniem par sasniegumiem mācībās, sportā un kultūras dzīves organizēšanā, kā arī viens veiksminieks saņēma pašvaldības vadītāja Venta Armanda Kraukļa stipendiju.
Ar mūziku dāvina mīlestību
V. A. Krauklis stāsta, ka šoreiz izvēlējies pateikties Georgam Karlovskim, kurš sirdī ir mūziķis. To apliecināja arī viņa sniegums pie klavierēm svētku pasākuma laikā. Priekšsēdētājs ar savu izvēli vēlējies apliecināt, ka, ne tikai labi mācoties, kas, protams, nav mazsvarīgi, dzīvē var kaut ko sasniegt.
“Ir labi, ka skolēni mācās labi un teicami. Taču ir arī ļoti labi, ja viņi spēj izpausties arī ārpus mācību stundām. Georgs ir aizrautīgs muzikants, kurš spēlē bungas un ir apguvis taustiņinstrumentus. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka ne vienmēr mūziķi ir tie cilvēki, kuri vislabāk mācās, bet viņi dod prieku citiem,” uzskata stipendijas pasniedzējs. Tam piekrīt arī ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga, stāstot, ka bieži vien skolā starpbrīžos un pēc stundām skan skaista mūzika. Visi jau zina, ka pie klavierēm sēž Georgs un dāvina prieku. Jaunietis dzied arī ģimnāzijas korī un dejo tautisko deju kolektīvā “Vendīgs”.
“Ziemeļlatvija” atgādina, ka V. A. Kraukļa stipendija nav vienīgais ģimnāzistu materiālais stimuls izglītoties un rosīties. Izcilākie ģimnāzisti saņem arī Valkas Rotari kluba stipendiju, kuru jau trešo gadu atbalsta skolas absolvents Andrejs Pebo.
Ir lietas, kuras sakārto laiks
L. Kreicberga stāsta, ka ir liels gandarījums skolēniem pateikties par viņu sasniegumiem. Izvērtējot 1. semestra rezultātus un sasniegumus sportā un kultūrā, 125 ģimnāzisti saņēma Atzinības rakstus. Tas ir visnotaļ cienījams skaitlis, kas apliecina, ka apvienotā skolā rit kvalitatīvs mācību un ārpusstundu darbs. Direktore uzskata, ka pirmās simts dienas nebija nedz grūtas, nedz vieglas. Viņa ik pa laikam sev atgādina, ka visus darbus paveikt uzreiz nav iespējams. Ir lietas, kuras sakārto laiks.
“Dažkārt ar stibu darbus un cilvēkus dzīt uz priekšu nav tas pats labākais paņēmiens,” atzīst L. Kreicberga.
