Bērnu vislielākie slogi ir pedagogi. Kopš seniem laikiem tā bijis, ka viņu profesija ir bērnu dīdīšana un to patstāvības kājām mīdīšana.
Bērnu vislielākie slogi ir pedagogi. Kopš seniem laikiem tā bijis, ka viņu profesija ir bērnu dīdīšana un to patstāvības kājām mīdīšana. Nosauc kādreiz tāds zeperis savu skolotāju par vecu kleperi, un tad sākas tiesu darbi, gan sēdes, gan vārdi skarbi, gan arī asaru liešanas, ar vārdu sakot – neizturamas ciešanas. Tā bērna prātā veidojas priekšstats par mūku celli vai, kas vēl trakāk, – par īstu elli, kur izbeidzas visi šīszemes prieki, kur zilās ugunīs cepas grēcinieki. Pār skolotāja galvu degoši lāsti krājas, un miera tam nav ne skolā, ne mājās. Nobeidzis drūmās ikdienas gaitas, viņš tūdaļ savu skolēnu divniekus skaita, un gatavs saļimt kritikas vējos, ja draud tam palikšana atpalicējos. Tam direktors draud ar bubuli un nodaļa solās atņemt rubuli, bet, ja vēl augstāk palūkojas skats, tad tur iesēdies ministrs pats, kas neprot ne lāga smīnēt, ne smaidīt, un kādu tad žēlastību tur vispār var gaidīt.
Un tad šis nabaga pedagogs, bērnu mūža vislielākais slogs, klāj gudru rakstu sējumus priekšā un skatās un pēta, kas tur iekšā. Viņš Ļipeckas pieredzi mācās no galvas, lai vecajām metodēm pajūk spalvas, viņš Tjumeņas burtnīcas grafē un taisa, līdz beidzot visu vienā rosolā maisa. Un vēl – lai laikmetīgāku panāktu fonu, viņš mācās rīkoties ar magnetofonu. Tad beidzot viņš atklātu stundu sataisa un visus gandrīz vai mēmus pataisa. Tad viņu no augšas ievēro, visās avīzēs slavē, gan fotografē, gan ģipsī gravē, visās sanāksmēs prezidijā sēdina un lepnos rautos par brīvu ēdina. Bet skolotājs gudro, rokas klēpī salicis, cik viņam gadu līdz pensijai palicis.
