Kā daudziem no šodienas četrdesmitgadnieku paaudzes, arī Ilzei Lucai iedomātie dzīves plāni par darbu savā sapņu profesijā deviņdesmito gadu lielo pārmaiņu laikā bija jākoriģē. Tomēr, strādājot dažādus darbus, Ilze atradusi iespēju rūpēm par zirgiem un laiku interesantiem vaļaspriekiem.
Ilzes mīļdzīvnieki ir zirgi!
To reizi, kad vecaistēvs viņu uzcēla mugurā zirgam vienu pašu, pieteica turēties stingri krēpēs, palaida bēri ar mazo jātnieci pļavā un pēc tam nezināja, kā lai mazo knauķi ar labu dabū atpakaļ zemē, Ilze neatceras, vien zina no vectēva stāstītā, jo pašai tobrīd bija tikai pāris gadiņu.
“Interese par zirgiem man tiešām šūpulī vecātēva ielikta,” saka Ilze. “Vecaistēvs visu mūžu ar zirgiem ņēmās. Savulaik armijā bija kavalērijā dienējis. Un viņam vienmēr saimniecībā bija zirgi. Man zirgi ļoti patika, un vecaistēvs arī ļāva par tiem rūpēties, jāt un strādāt. Otrs mūsmāju cilvēks, kas man ļoti daudz ko iemācīja par zirgiem, bija vecāsmammas māsa Velta.”
Ilze lielu savas dzīves daļu aizvadījusi Ērģemes pagasta Omuļos. Te, dzīvojot “Vecunguru” mājās kopā ar vecotēvu Arnoldu un vecomāti Lidiju, tēvu Jāni, mammu Irēnu un krustmāti Veltu, uzauga Ilze, Zenta un Jānis.
“Skolas laikā mēs, tāda neliela meiteņu grupiņa, no Ērģemes pamatskolas gājām uz zirgu stalli pie zirgkopes Vilmas Krievānes. Viņa mums ierādīja zirgkopības gudrības, mācīja trenēt zirgus. Un man, beidzot pamatskolu, bija skaidrs, ko gribu mācīties tālāk. Devos uz Apguldes arodvidusskolu, kur apguvu zirgkopēja – jaunzirgu trenera profesiju,” stāsta Ilze.
Darbu savā sapņu profesijā deviņdesmito gadu lielo pārmaiņu laikā gan neizdevās atrast. Tomēr, strādājot gan pašu saimniecībā, gan citos darbos, Ilze vienmēr atradusi laiku un iespēju rūpēm par zirgiem. Par laimi, mājās, “Vecunguros”, aizvien gaidīja zirgi.
Teju jau divdesmit gadu Ilze ar savu ģimeni dzīvo Valkas pagasta Lugažos. Arī, pārnākusi uz Lugažiem, viņa ceļu uz tēva mājām un pie zirgiem Omuļos mēroja jo bieži.
Valkas pagastā dzīvo Laima Lāce un Velga Vdovičenko, kuras arī audzē un kopj zirgus. Un te Ilze īstenojusi savu sapni par pašas zirgu, – par to kļuva Laimas ķēvītei atskrējušais kumeliņš Magnuss.
“Man vēl bijuši zirgi – Giness un Grafīts. Tagad ir īsts darba zirgs Puika, ko nopirku kā “kaķi maisā” – pēc sludinājuma “Latvijas Avīzē”, bet nevaru sūdzēties, strādīgs ir. Otro ziemu Puikam ir kompānija – pērn iegādājos ķēvīti Minoru, tā tāda maza, smejoties saucu par pusponiju, bet nu jaunkundze ar raksturiņu,” savus mīluļus raksturo Ilze.
Valkas pagastā un arī pilsētā Ilzes, tāpat kā Laimas un Velgas zirgi, ir zināmi, jo daudzreiz ar savu klātbūtni kuplinājuši dažādus svētkus.
“Esmu vizinājusi bērnus Lieldienās un Ziemassvētkos gan Lugažos, gan Valkā, Līgo dienā vedusi jāņubērnus sveikt pagasta Jāņus. Valkā arī bijuši tādi lielāki pasākumi, kur esmu aicināta kuplināt programmu. Tāpat ir jaunie pāri, kas kāzu dienā izbrauc kādu loku zirga pajūgā. Man jau arī prieks, ja cilvēkiem patīk,” atzīst Ilze.
Ikdienas darbos un priekos
Ilzes dzīvē, protams, nav tikai un vienīgi zirgi, rūpes un vaļasprieki, kas ar tiem saistīti. Viņas maizes darbs ir pastnieka pienākumi VAS “Latvijas Pasts” Vidzemes reģiona Valkas pasta nodaļā, un šis darbs paģēr no darītāja gan precizitāti, gan fizisku izturību, gan komunikācijas prasmi ar cilvēkiem, taču Ilze par grūtumu nesūdzas. Drīzāk jau ir priecīga par to, ka darbs ir.
Arī mājas solis prasa laiku, jo Ilze un dzīvesbiedrs Aldis aizvien ir arī īsti laucinieki – ar zemi, dārzu un lopiņiem kūtī. Kad tie darbi, kas nekad nav atliekami, padarīti, garajos rudens un ziemas vakaros Ilze ada.
“Es neesmu smalkā rokdarbniece, esmu praktiskā adītāja, bet cimdiņi sanāk smuki,” Ilze rāda man tiešām ļoti jauku cimdu pāri. “Adīt man vecāmāte iemācīja. Mamma jau strādāja kolhozā, darbs lauku brigādē bija smags, arī pašu piemājas saimniecība prasīja savu, bet vecāmāte vairāk saimniekoja pa māju – gatavoja ēst, šuva, adīja un darīja citus mājsaimniecības darbus. Arī tortes cept iemācījos no viņas.”
Meitai Baibai jau sava ģimene, audzinātājas darbs Valkas bērnudārzā “Pasaciņa”un studijas RPIVA Cēsu filiālē. Dēls Gatis Priekuļu tehnikumā apgūst lauksaimniecības tehnikas mehāniķa profesiju.
Ilzes gādību savu reizi gaida divi mazdēli – četrgadnieks Emīls un divgadīgais Miķelis.
“Miķelītis laikam būs manī atsities,” smej Ilze. “Viņu jau tagad interesē visi lopiņi, kas kūtī, un, tāpat kā es bērnībā, visvairāk grib tikt pie zirgiem.”
Viņa ir “Rūda” cilvēks –
hameleons!
Stāstot par Ilzi, nevar nepieminēt vēl vienu Ilzes aizraušanos. Tas ir teātris. Kad Lugažos sāka darboties Valkas pagasta amatierteātris “Rūdis”, tajā aktīvi iesaistījās Ilzes meita Baiba un znots Valērijs, bet Ilze šad tad palīdzēja kādos darbiņos “aiz skatuves”, mēģinājumu un izrāžu laikā auklēja mazdēlu Emīlu. Un, it kā gluži nemanot, nonāca arī uz skatuves.
“Kādu reizi uz izrādi netika viena no aktrisēm. Lai glābtu situāciju, mēs piedāvājām Ilzei viņu aizvietot. Ilgi nedomājot, viņa tam piekrita un ļoti labi nospēlēja šo lomu. “Āķis bija lūpā”, un mēs Ilzīti iesaistījām jaunā, nu jau nopietnākā izrādē. Tā viņa sāka pie mums kolektīvā darboties un ir elastīga aktrise, ļoti ātri atceras tekstus un darbību uz skatuves, prot labi iejusties tēlā. Ilze ir liels palīgs arī teātra organizatoriskajās lietās, nekad neatsaka palīdzību, kad organizējam kādu teātra izbraukumu vai pasākumu,” stāsta ržisore Evija Smane.
Izrādījās, ka skatuve Ilzei ir īstā vieta! Ne velti teātra piecu gadu jubilejā viņa tika nominēta kā “Cilvēks hameleons”, jo ir tā, kas momentā var “ielēkt lomā”, ja tas teātrim vajadzīgs. Piemēram, A. Niedzviedža lugas “Muterīt, viņa ir īstā!” iestudējumā dažādu objektīvu apstākļu dēļ Ilze ir spēlējusi trīs lomas!
“Tāpat kā jau visi, kādu reizi skolas laikos kaut ko esmu spēlējusi, bet tā, kā tagad, – nekad! Un man tas viss ļoti patīk! Gaidu, kad sagatavosim atkal jauno uzvedumu!” atzīstas Ilze.
* * *
Sēžam pie galda Ilzes mājās. Uz galda – saimnieces pašas gatavots violeti sudrabots adventes vainags. Dzeram kafiju, un Ilzei tā ielieta krūzē, uz kuras, protams, redzami zirgi. Pie sienas – kalendārs ar zirgu fotogrāfijām.
“Kā ik gadu!” manu skatienu notvērusi, saka Ilze. “Un vēl, protams, man ir gan praktiskas lietas, gan daudz dažādu suvenīru ar zirgiem, krāju un lieku arī “zirgu” puzzles. Un tiešām klusībā ceru, ka Miķelītis nākotnē turpinās manu aizraušanos ar šiem skaistajiem, stiprajiem un gudrajiem dzīvniekiem!”
Bet es skatos Ilzē. Tāda vienkārša lauku sieviete – neliela auguma, sportiska, aša un paskarba. Skatos un priecājos. Par ko? Par šo sarunu ziemas novakarā, kurā bija ļauts mazliet tuvāk, mazliet uzmanīgāk, mazliet citādi palūkoties uz cilvēku, kuru pavirši (kā daudzus!) pazīstu jau sen… Par to citādo, to tikai savu, ko šajā tik parastajā dzīvē katrs cilvēks, ja pats to vēlas, rada un atrod.
