ASV prezidenta vizītes karsoņos bija samērā maz iespēju nopietni atskatīties uz divām Latvijai nozīmīgām jubilejām.
ASV prezidenta vizītes karsoņos bija samērā maz iespēju nopietni atskatīties uz divām Latvijai nozīmīgām jubilejām. Maija pirmajā dienā pagāja gads, kopš esam pilntiesīgi Eirosavienības locekļi, bet četras dienas vēlāk atzīmējām 15. gadadienu kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, toreiz vēl LPSR Augstākajā Padomē.
Šiem datumiem seko Otrā pasaules kara beigu svinamdiena, ko Rietumos piemin kā 60 gadus bez kara Eiropā. Pēdējais konstatējums gan attiecas tikai uz tām valstīm, kuras ietilpst NATO un ES, jebšu militārie konflikti bijuši gan Moldovā, gan bijušajā Dienvidslāvijā, nemaz nerunājot par PSRS iebrukumu Ungārijā un Čehoslovākijā. Kaukāza reģions visai “karsts” aizvien.
Brīvības cerību ceļš
Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā, protams, nekādu īstu neatkarību vēl nenesa. Īstenībā mūsu valstī tolaik pastāvēja divvaldība, jo paralēli Tautas frontei un Godmaņa vadītajai valdībai uz tiesībām lemt pretendēja Interfronte, Rubika vadītā Kompartija un, protams, PSRS karaspēks, OMON vienības un Maskavai pakļautie specdienesti. Tagad Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs atļaujas atgādināt, ka Neatkarības deklarācija nav bijusi leģitīma, jo pieņemta pretrunā ar tā laika impērijas likumiem. Bet tā taču visas kolonijas atbrīvojušās no metropoles virskundzības, tiesa, dažos gadījumos ar ANO izsniegtu mandātu. Ja valsts ir okupēta un pārvērsta par koloniju, tad ir jābūt lielai vēsturiskai veiksmei, lai no važām atkratītos bez nopietnas asinsizliešanas.
Krievija daudzkārt mēdz atsaukties uz 1975. gada Helsinku vienošanos, kurā noteikta pēckara robežu nemainība. Ļaunie baltieši, lūk, to neesot ievērojuši. Bet tajā pašā Helsinku dokumentā atrunātas arī ikvienas tautas tiesības uz savu valsti. Šo punktu Maskava atļaujas neievērot.
Sadzīves līmenī aizvadītie 15 gadi daudziem bijušajiem tautfrontiešiem it kā neko nav devuši, vienīgi stresu, vilšanos un dažkārt nenormālus dzīves apstākļus. Brīvību kā pašvaldību daudzi nesaprot, un viņiem liekas, ka arī ārējā drošība bijusi nebijusi.
Tiek pieminēts rūpniecības sabrukums. Vai varēja būt citādi? Sabruka taču viss agrākais sociālisma tirgus, un nekvalitatīvas preces gluži vienkārši nebija kur likt. Kad noliktavas bija pilnas, pašas rūpnīcas apstājās. Teiksim, kam vairs bija vajadzīgas VEF ražotās automātiskās telefona centrāles, milzīgi monstri analogajā sistēmā, ja pasaulē jau visur bija pārgājuši uz ciparu sistēmu. Cita lieta, ka tā laika politiķi neprata piesaistīt ārvalstu investorus ražošanas pārkārtošanai, bet “Lattelekom” jaunās telefonbūdiņas pasūtīja ārzemēs.
Tas pats notika laukos. Ja būtu saglabātas kolektīvās saimniecības ar lielajiem lopu kompleksiem, mēs ar sviestu varētu ratu riteņus ieziest (kaut pašu ratu vairs nav), jo nekur pārdot savu produkciju nevarējām. Sākās citi spēles noteikumi, kurus mūsdienās visātrāk apgūst jaunatnes izglītotākā daļa.
Eiropa nav Leiputrija
Eirosavienība ir valstu brīvprātīga apvienība, kurā viens no galvenajiem mērķiem ir dzīves līmeņu izlīdzināšana. Ka tas nav nemaz viegli, pierāda Vācijas dalīšanās “osīšos” un “vesīšos”, un tas viss uz daudzmiljardu investīciju fona Austrumu apgabalos. Īrijai, lai sasniegtu tagadējo līmeni, vajadzēja 20 gadu. Latvieši tagad redz tikai rezultātu, tāpēc vienam otram liekas, ka tas viss nācis no Dieva un gudras valdības. Valdības gudrība, protams, vajadzīga, jo Latvijas lielākā aizvadīto gadu kļūda ir tā, ka pārāk maz investēts izglītībā un zinātnē.
Bet arī Īrijā daudzi uzņēmēji jau atraduši veidus, kā nodarbināt viesstrādniekus par visai pieticīgu samaksu, un, ja tā dara viens, tad tas pats jādara citiem konkurentiem. Savukārt Lielbritānijā viesstrādnieki daļai sabiedrības jau tiktāl “piegriezušies”, ka ik pārnedēļu kādam letiņam tiek ielauzti kauli. Faktiski britu viesmīlīgajā zemē Latvija zaudējusi vairāk cilvēku nekā Irākā.
Mūsu dalībai ES ir tā īpatnība, ka tagad visās nebūšanās vēlamies vainot Briseli. Degvielas cenas cēlušās — vainīga Eirosavienība. Dārgāks kļuvis piens — atkal tā pati vaina. Bet palūkosimies no cita skatpunkta.
Degvielas cenu celšanās par 90 procentiem saistīta ar naftas sadārdzināšanos pasaules tirgū. Degviela pusotras reizes dārgāka kļuvusi arī ASV. Pat Krievijā, kur cenas pūlas regulēt Putins, degviela tāpat neapturami kļūst dārgāka.
Pavisam dīvaini tas, ka zemnieks, kuram atsperties ļauj ES subsīdijas un piena (arī gaļas) iepirkuma cenu celšanās, tagad iet uz veikalu un sodās, ka siers un sviests kļuvis dārgāks. Cita lieta, ka tagad pilsēta maksā laukiem — tā būs arī turpmāk.
Brīvā tirgus ēnas puses
Kopš Latvijas ražojumiem pavērts gandrīz pilnīgi brīvs ceļš uz Eiropu, daudzi uzņēmēji meklē iespēju realizēt savu produkciju. Un notiek kaut kas līdzīgs kā padomju laikos, kad ražojām un ražojām, bet pašiem veikali tukši. Tagad gan tukši veikali nedraud, bet mūsu ražojumi aizvien lielākā apjomā aizplūst aiz robežām. Piemēra pēc minu Latvijā ražoto sieru. Esmu cieto sieru cienītājs, bet teicamas kvalitātes Preiļu ražoto “Čedaru” vairs nemaz tik viegli nevar nopirkt. Jo ārzemēs maksā divreiz vairāk, un vietējam tirdzniecības tīklam paliek tas, kas eiropiešu vēderiem lieks. Esmu pagaršojis divreiz dārgāko Dānijas “Čedaru”, un man jāatzīst, ka preilēniešu ražojums (sevišķi sarkanajā vai dzeltenajā iesaiņojumā) ir klasi pārāks.
Un vēl — intereses pēc nopirku “Ženēvas” sieru, kuram jābūt vismaz radniecīgam ar izslavēto “Šveices” sieru. Bet pamatīgi pievīlos, jo pārdošanā ražotājs bija ielaidis nenogatavinātu sieru, arī acojums likās kļūdains. Biju jau atradis no tiem laikiem, kad veikalos par standarta cenu tirgoja mēslus. Toties mūsdienās katram pircējam ir izvēles iespējas.
Runājot par cenām un inflācijas tempiem, esmu norādījis uz mākslīgi bremzētajām cenām agrāko valdību laikā. Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad cenas jālaiž vaļā, un tāpēc tagad Latvijai tik augsta inflācija. Pavisam svaigs piemērs ar gāzes tarifiem rūpnieciskajiem patērētājiem, jo politisku apsvērumu dēļ cenu brīvlaišana gāzei netika atļauta. Tagad Latvijai jāmaksā 8,3 miljoni latu soda nauda, un nav grūti saprast, kurš tagad zaudētājs.
Cita rakstura faktors ir neaprēķināmā Krievija. Ventspils naftas vads nedarbojas, jo Latvijas puse nepiekrīt Maskavas neokoloniālajai politikai. Tagad Putins ar Šrēderu noslēdza kaut ko līdzīgu jaunam Molotova–Ribentropa paktam, paredzot gāzes eksporta vadu no Krievijas būvēt pa Baltijas jūras dibenu. Garums krietni lielāks, nekā būtu caur Latvijas vai Polijas teritoriju, un izmaksas par vairākiem miljardiem lielākas. Turklāt Latvija ir vienīgā vieta, kur pa ceļam varētu izveidot milzīgas pazemes krātuves Zemgalē. Jo “plika truba” jūras dzelmē nespēj regulēt gāzes padevi atbilstoši patērētāju vajadzībām. Tā sacīt, kaut paši bez biksēm paliksim, bet kaimiņiem ieriebsim. To saku par Putina Krievzemes politiku. Šrēdera apsvērumi šajā kontekstā izskatās pavisam cūcīgi.
Redzot šādu lielvalstu taktiku, mums nevajadzētu pārāk daudz savu ekonomiku sasaistīt ar Krievijas gāzes piegādēm. Ja lemjam celt termoelektrostaciju, tad daudz drošāk to darbināt ar Polijas oglēm.
