Jauni, skaisti, neprātīgi iemīlējušies pirms piecdesmit gadiem Apē gredzenus mija Ausma un Arvīds Šimakauski. Septiņdesmito gadu vidū abi pārcēlās uz Arvīda vecāku mājām Smiltenē. Novembrī abi svinēja Zelta kāzas jeb laulībā kopā plecu pie pleca nodzīvotus piecdesmit gadus, kas, pārvēršot dienās, sanāktu vairāk nekā 28 tūkstoši 200. Patiesībā svinības notikšot vasarā ar dzīvo mūziku, dārzā uzceltu telti un saviem mīļajiem radiem un draugiem.
Mūsdienās, kad attiecības reģistrēt oficiāli izvēlas krietni mazāk pāru kā pirms divdesmit gadiem, šķiras vairāk un jauniešiem gads attiecībās jau skaitās daudz, aizdomājos, cik tas patiesībā ir apbrīnojami – būt ar kādu laulībā pusgadsimtu un joprojām justies labi. Ausma jau pirmajā telefonsarunā piebilda, lai nedomājot, ka intervijā viņa stāstīs, ka joprojām abi staigā rociņās un čubinās, kā tikko iemīlējušies, ir piedzīvoti un pārdzīvoti visādi brīži, bet pāri visam stāv vērtība – ģimene. Un, ja reiz ir pateikts “jā”, tad uz mūžu.
Kādā saulainā dienā devos ciemos pie Ausmas un Arvīda uz abu privātmāju netālu no Smiltenes pilsētas centra. Durvis atver smaidīga un laipna kundze, kas aicina iekšā uz sarunu pie tases kafijas. Izrādās, Arvīds, izmantojot labo laiku, bija aizgājis pastaigāties. Ausma ierosina sarunu sākt bez Arvīda, retoriski pavaicājot: “Mēs taču varam iztikt bez viņa?!” Jau pēc pirmajām sarunas minūtēm saprotu, ka seniorei ir plaša sirds, viņa ir stipra sieviete, atklāta līdz niansei un ar savu vērtību sistēmu, ko nav pārkāpusi ne reizi. Tieši tas interviju par mīlestību, laulību, ģimenes dzīvi, prieka pilnajiem un asaru izlietajiem brīžiem padara tik īstu, patiesu un interesantu.
– Kā jūs iepazināties, vai tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?
– Mūsu satikšanās bija tāda interesanta. Viņš strādāja Apē profskolā, bet es – konditorejā. Dzīvoju lauku mājā, kur mitinājās vēl trīs ģimenes. No Smiltenes uz Api dzīvot bija atnākusi viena jauna sieviete. Viņa, satiekot manu tagadējo vīru, atsauca pie sevis ciemos. Mēs dzīvojām vienā mājā, es augšā, viņi lejā. Kopā ar Arvīdu abi uznāca augšā pie manis un teica: “Ausma, es zinu, ka tu nopirki jaunas plates, atnācu paklausīties. Es, protams, noticēju un uzliku mūziku, bet nepagāja ne piecas minūtes, kad draudzene devās prom, jo viņai it kā zupa vāroties. Arvīds palika pie manis. Sapratu, ka viņa gribēja man viņu piespēlēt. Svešs cilvēks, mums nebija par ko runāt. Viņš tāds kluss, lēns. Domāju, nē, šitāds man nekad nebūs pielūdzējs. Vēl radās pārliecība, ka Arvīds ir precējies, nedod Dievs ielaisties ar precētu vai šķirteni, bet tā nebija taisnība. Man pielūdzēju tolaik netrūka. Lai tomēr uzturētu kaut kādu sarunu, ierosināju uzspēlēt kārtis. No kāršu spēles viņš atteicās, bet piekrita domino, bet cik tad ilgi klusējot var bīdīt tos kauliņus pa galdu, kļūst garlaicīgi. Jau tolaik man ļoti patika lasīt grāmatas, tāpēc sāku uzdot Arvīdam jautājumus par izlasītajām grāmatām, bet arī tad viņš lāga neko neatbildēja. Nodomāju, nu gan traki! Prom ejot Arvīds pajautāja, vai vēl kādreiz drīkst atnāk ciemos, un es negribēdama pateicu – atnāc, ja vēlies.
Tā viss sākās, viņš nāca aizvien biežāk un aplidoja mani. Teikšu tā, ne jau tā ir mīlestība, kas apžilbina pirmajā mirklī, bet tas, ka vari iemīlēt lēnām un uz mūžu. Iepazināmies pavasarī, bet kāzas jau norunājām uz rudeni. Bet mēs līdz kāzām kopā nedzīvojām, tikai draudzējāmies. Tajā laikā tā nenotika, kā tagad. Vēl interesants gadījums bija ar manu mammu, viņa pārmeta, ka es tāda splīnīga pie vīra netikšot, jo man neviens neesot labs. Pie kura katra jau arī neiešu, tas tiesa. Vēlējos savu dzīvi nodzīvot kopā ar normālu vīrieti, kas mani cienītu un mīlētu. Uzzinot par Arvīdu, mamma deva padomu, ko vienmēr esmu paturējusi prātā: “Ievēro, kādu vīzi āvi, tādu valkāsi.” Šajos vārdos ir liela daļa patiesības.
– Laulību jūs jau tolaik uztvērāt ļoti nopietni. Ja reiz pateikts jā vārds, tad uz mūžu?
– Tieši tā! Precības un ģimenes dzīve ir vislielākās vērtības un svētākā lieta. Ja es kaut ko daru, vienmēr domāju līdzi, ko, būdama precējusies, varu atļauties un ko ne. Neteikšu, ka mēs dzīvojam kā balodīši rociņās saķērušies, esam salamājušies, saburkšķējušies, bet nekad viens uz otru ļaunu prātu neesam turējuši. Iedomājaties, kopā nodzīvoti piecdesmit gadi, bet, ja tos rēķinām dienās, cik daudz laika tas ir.
Nav iespējams katru dienu nodzīvot skaisti bez strīdiem. Bet nekad neesmu kaut ko vīram uzspiedusi vai gribējusi viņu pārveidot pēc sava prāta, jo tas nav iespējams. Varbūt uz mazu brīdi izdotos, bet ne uz visu mūžu. Ja kaut kas atgadījās ģimenes dzīvē, Arvīds nekad nevienā lietā nav lūdzis man piedošanu, bet es vienmēr esmu gājusi pie viņa un jautājusi, kur ir mana vaina. Bet viņš klusē. Tad es necenšos kacināt, jautājot, kāpēc tu klusē un neatbildi. Viņš klusībā visu pārdomā un, ar to strīds vai nesaprašanās mums beidzas.
Mans paraugs ir mana ģimene – mamma un tētis. Mēs bijām kopā septiņi bērni. Visi esam izauguši un neviens nav atstājis savu ģimeni, vienīgi vecākajam brālim sieviņa nomira un ģimenīte palika nepilna.
Tagad savādāki laiki, bet tāda ir dzīve. Jaunie vairs neprot sadzīvot, piemēroties viens otram. Vienmēr esmu centusies pielāgoties savam vīram.
– Kā nupat pieminējāt, jaunie neprot piemēroties, bet kā jums tas izdodas, jo jebkurās attiecībās taču arī ir krīze?
– Protams, arī mūsu attiecībās bijusi mīlestības krīze. Svaru kausos vairāk vainu lieku uz sievietēm un jebkuram cilvēkam gribu teikt, lai nemet aci ne pa kreisi, ne labi, jāiet taisni uz priekšu. Un ir tādi sliekšņi, ko laulībā nedrīkst pārkāpt. Jā, katram cilvēkam dzīvē ir gadījušies lieli kārdinājumi, kad kāds trešais pievērš uzmanību. Pasmaidi pretī, un viss. Ja tev, mīļo cilvēciņ, jau ir pašam savs mīļš cilvēks, tad nemeklē laimi pie otra un nejauc ārā svešu ģimeni. Tu nekad nebūsi laimīgs. Īsi baudas mirkļi neko nedod. Tas ir tas pats, kas iesēt kaņepi un gaidīt, kad no viņas kaut kas izaugs, bet tā vietā izaug vēja kaņepe, kura tev nedod neko.
Ja sievietes par ģimenes iziršanu un jaukšanu ievērotu šo: ir sievietes sīkstas kā kadiķu saknes, kā ilgi ūdenī gulējušas malkas dūmi, arī viņas valdās ļaužu priekšā, bet dienā, kaut spogulis redz viņu sāpes, naktī, kaut spilvens uzsūc asaras, tikai klusībā izraudamas.
Kāpēc sievietes vainīgas? Piemēram, ja ar mani kāds vīrietis flirtēs, es viņu atraidīšu un ar mani nekas nesanāks, viņš tad ies pie nākamās. Tas tāpat kā makšķerniekiem, ja vienā ezerā zivis neķersies, viņš brauks un meklēs tās nākamajā. Būsim gudras un godīgas savā prātā un neuzķersimies uz garām skrejošiem mirkļiem, tad arī neizirs neviena ģimene. Es negribu sevi pazemot, esmu sieviete, kas ciena sevi un savu vīru. Bērniem ir vajadzīgs tēvs un māte.
– Pastāstiet, ko jums patīk darīt abiem kopā?
– Mums ir piemājas dārziņš, kurā kopā rušināmies un audzējam dārzeņus un ogas. Manā pārziņā ir izaudzēt stādus, bet vīra – visu salaistīt un novākt ražu. Rudenī to visu konservēju. Vēl mūsu kopīgais lielais prieks ir došanās pie dabas, Arvīdam patīk makšķerēšana un es kā nagla katru reizi braucu līdzi. Kamēr viņš makšķerē, es mežā iekšā. Mežs sniedz vislielāko relaksāciju jau no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Pavasarī meklēju ziediņus tējai, tad nāk ogu un sēņu laiks. Ikvienam iesaku doties uz mežu kaut pastaigāties, jo tur paliek viss sliktais No meža vienmēr atnāku ar jaunu enerģiju. Mājās Arvīdam labāk patīk skatīties televizoru, bet man – klausīties radio un adīt.
Protams, vairs nečubināmies kā jaunībā, bet sievietei jebkurā vecumā ir svarīgi sajust atbalstu, dzirdēt labu vārdu.
– Tātad uzmanība no vīrieša puses sievietei ir svarīga jebkurā vecumā?
– Tas ir obligāti, neatradīsies neviena sieviete, kura gribēs, lai vīrs būtu neuzmanīgs. Neteiksim, ka tām ir jābūt dārgām un lielām dāvanām, kaut vai, ja tev pasniedz dārzā noplūktu puķīti, tu uzreiz jūti, ka tevi ciena, ka par tevi domā un līdzās ir stiprais plecs.
Piemēram, man brālis labi dzīvoja ar savu sievu. Reiz kopā ar Arvīdu un brāli braucām apkopt kapiņus. Atpakaļceļā, vedot brāli mājās, viņš pēkšņi Arvīdam palūdza pieturēt mašīnu un ne vārda neteikdams, izkāpa un pļavā iekšā. Atpakaļ atnāca ar saplūktām puķēm. Brālis teica, ka viņš tā nevar mājās braukt tukšām rokām, kur viņu gaida bitīte (tā mīļi sauca savu sievu – red.). Vai tas nav skaisti?! Ierodoties mājās, brālis samīļoja, sabučoja savu sieviņu un noteica, ak, tu, mana bitīte, visu dienu biji viena pati. Cilvēkam pietiek ar mazumiņu. Kad bijām jauni un iemīlējušies, tad taču visu laiku aplidoja. Tagad taču sieviete nav mainījusies, tikai kļuvusi vecāka.
– Daudzas sievietes savu ģimenes dzīvi pārspriež ar draudzenēm, vai tā dara arī jūsu paaudze?
– Neesmu grūtos brīžos skrējusi pie draudzenēm izkratīt sirdi, jo tas ir ļoti nepareizi. Esmu sapratusi, ka neviens cits nevar palīdzēt un atrisināt lietas tavā vietā. Jā, draudzene noklausīsies tavu sakāmo un runās līdzi, bet pēc tam, visticamāk, to visu pārspriedīs tālāk ar savām draudzenēm un vēl pasmiesies. Tad labāk aizbraukt uz mežu un visu pārdomāt. Neviens, ne draudzenes, ne māsas, nezina to, kā man dzīvē ir patiesībā gājis, jo mana dzīve ir te kopā ar savu vīru un ģimeni. Tā ir mana vislielākā vērtība.
Mūžu vajag nodzīvot ne vienkāršu, bet skaistu un tīru. Lai nav ko kaunēties, lai nav mokošu jautājumu, vai es dzīvoju pareizi, vai es darīju pareizi, vai es kādam nenodarīju pāri. Tādai vajag būt arī mīlestībai – tīrai kā baltai linu drānai, kā tikko izmazgātam dvielim, kurā neviens nesaskatīs, vai un cik asaru tur slaucīts, lai tur būtu redzams viens – tas nav slēpis netīrus darbus, lai tikai vēja smarža paliek atmiņā, dvieli vaigam piespiežot.
Ilgas un laimīgas laulības noslēpums ir rūpes un gādība vienam par otru. Otru nedrīkst atstumt un nevajag grēkot. Es to arī nekad neesmu darījusi.
– Zelta kāzas taču ir jānosvin, vai jums kaut kas ir padomā?
– Tā kā daļa no mūsu mīļajiem dzīvo ārzemēs, savu piecdesmit gadu jubileju esam nolēmuši svinēt nākamajā vasarā. Gribas pagalmā uzcelt telti un dzīvo mūziku. Būs jāiet uz domi jautāt atļauja, vai varēs dzīvo mūziku, lai tas netraucētu kaimiņiem un nevienam nebūtu iebildumu. Ja ne, tad mums ir draugi Apes pusē, kuriem pieder skaists viesu nams.
UZZIŅAI
Kāzu jubilejas un to nosaukumi
1 gads – Medus (katūna) kāzas
2 gadi – Papīra (kokvilnas) kāzas
3 gadi – Ādas kāzas
4 gadi – Zīda (ziedu, linu, keramikas) kāzas
5 gadi – Sapņu (ceriņu, koka) kāzas
6 gadi – Čuguna (cukura) kāzas
7 gadi – Vara kāzas
8 gadi – Skārda (bronzas) kāzas
9 gadi – Fajansa (māla) kāzas
10 gadi – Rožu (alvas, alumīnija) kāzas
11 gadi – Tērauda kāzas
12 gadi – Niķeļa (audekla) kāzas
13 gadi – Mežģīņu (vilnas) kāzas
14 gadi – Ahāta (ziloņkaula) kāzas
15 gadi – Dzintara (stikla) kāzas
20 gadi – Zvaigžņu (porcelāna) kāzas
25 gadi – Sudraba kāzas
30 gadi – Pērļu kāzas
35 gadi – Kristāla (koraļļu, auduma) kāzas
40 gadi – Rubīna kāzas
45 gadi – Safīra kāzas
50 gadi – Zelta kāzas
55 gadi – Smaragda kāzas
60 gadi – Dimanta kāzas
65 gadi – Saules (dzelzs, dimanta vainaga) kāzas
70 gadi – Briljanta (dzīvinošās) kāzas
75 gadi – Zīda (kroņa) kāzas
Noslēgto laulību skaits Latvijā
2010. gadā – 9290
2011. gadā – 10760
2012. gadā – 11224
2013. gadā – 11436
2014. gadā – 12515
2015. gadā – 13617
“Lursoft” šogad veiktais pētījums atklāj, ka šķirto laulību skaits pēdējos gados sarūk. Ja ņem vērā, ka 2011. gadā Latvijā šķirtas kopumā 8302 laulības, tad 2015. gadā to skaits samazinājās līdz 5 151.
Izrādās, ka visbiežāk laulību līgumus slēdz pāri vecumā no 31 līdz 40 gadiem. Pērn sievietēm, kuras stājās laulībā, vidējais vecums bija 33,4 gadi, bet vīriešiem 35,9 gadi.
