Valkas kultūras namam šomēnes aprit 80 gadu. Jau daudzus gadus iestādi vada direktore Aija Sallu.
Valkas kultūras namam šomēnes aprit 80 gadu. Jau daudzus gadus iestādi vada direktore Aija Sallu. Viņa tajā ir nostrādājusi gandrīz 29 gadus un uzskata, ka nams ir bijusi laba pieredzes kalve kultūras darbā.
Direktore atzīst, ka kultūras darbinieka ikdiena nav viegla. Tā šķiet viegla, vērojot tikai šo darbu no malas, jo skatītājs redz vienīgi smaidus, dejas un dziesmas, bet nezina par darba sūrmi, lai tas viss būtu.
“Kad sāku strādāt, es toreizējai vadībai piecus gadus pēc kārtas uz galda liku atlūgumu, jo šaubījos, vai ar visu spēšu tikt galā. Ja nu tomēr esmu palikusi, tad jāsāk domāt, ka patiesībā šis darbs bija lemts,” saka A. Sallu.
Uz profesiju aizved dejotprieks
Valkas kultūras namā Aija sāka strādāt 1979. gada sākumā, pēc Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas. “Pirms mācību iestādes beigšanas uz skolu atbrauca toreizējā Valkas kultūras nama direktore Janīna Kalniņa un rajona kultūras nodaļas vadītāja Mārīte Magone. Viņas man stāstīja, cik Valka ir skaista pilsēta, cik liels un brīnišķīgs kultūras nams un cik ļoti tajā vajag jaunus darbiniekus. Viņas mani pārliecināja, turklāt izšķiršanos par labu Valkai veicināja vēl viens apstāklis. Tehnikumā iestājos tādēļ, ka man ļoti patika dejot, taču skolā apgūt tikai dejas mākslu nebija iespējams. Piekritu mācīties arī kluba darbu, kaut biju sev nosolījusies, ka klubā nestrādāšu. Pašdarbības deju kolektīva vadītāja – tā man bija otrā specialitāte. Biju nolēmusi strādāt kādā tautas deju ansamblī, sākumā par repetitoru, vēlāk, iespējams, arī par vadītāju. Toreiz bija tautas deju ansambļu atmodas laiks – šajā jomā viss gāja uz urrā, un tas viss bija arī mani pārņēmis. Tas, ka es varētu veikt kultūras darbu, man pat sapņos nerādījās,” atzīstas A. Sallu.
Iegūst savu inventāra numuru
Tā kā no Valkas atbraukušās jaunu kadru meklētājas solīja iespēju darboties ar deju kolektīviem, Aija pieņēma priekšlikumu. “Pēc dzimšanas vietas esmu kuldīdzniece, un pirms uzaicināšanas uz Valku es pat īsti nebiju paskatījusies kartē, kur tāda pilsēta ir. Kad ieraudzīju to otrā Latvijas malā, sākumā mati sacēlās stāvus. Pirmo reizi uz Valku atbraucu tikai paskatīties, kas te ir. Kultūras nams man izskatījās kā sapņu pils. Te bija griestu zīmējumi kāpnēs, bet skatītāju zāles griesti bija rotāti ar zeltītām vinjetēm un zaļām ozollapām. Remontu laikā daudz kas no agrākā skaistuma ir zudis. Pašlaik domājam par telpu senā izskata atjaunošanu. No Valgas dzelzceļa stacijas braucot, man uzreiz abas pilsētas iepatikās. Otrreiz te ierados, lai stātos darbā. Man bija līdzi liels padomju laika koferis. Ar visu koferi, elsdama pūsdama, ierados kultūras namā, uzkāpu līdz trešajam stāvam, bet viss kluss un tukšs. Noliku koferi uz grīdas un devos meklēt kādu darbinieku. Nevienu neatradusi, eju atpakaļ un ieraugu, ka uz mana kofera jau uzkrāsoti trīs burti – VKN (Valkas kultūras nams). Tā toreiz apzīmēja šīs iestādes inventāru. Tagad nereti iedomājos, ka tas bija likteņa pirksts – kā manai bagāžai uzlika inventāra numuru, tā arī es te esmu par tādu kļuvusi,” ar humoru piebilst Aija.
Darbu viņa kultūras namā sāka kā deju pulciņu vadītāja. Tur gan vēl nebija izsapņotais tautas deju kolektīvs, deju grupas bija pašai jāveido. “Noderēja manas svaigās zināšanas par disko deju organizēšanu. Jauniešus tāds piedāvājums ieinteresēja, un tā izveidojās pirmās grupas. Pirmais gads aizvirpuļoja kopā ar dejotājiem. Tad no darba aizgāja viens darbinieks, pēc tam vēl kāds, un man nekas cits neatlika, kā ķerties arī pie kultūras darba. Tagad neatceros, vai skaitījos instruktore vai mākslinieciskās daļas vadītāja, zinu tikai to, ka nebiju metodiķe. Gāja laiks un kļuvu par direktori,” saka A. Sallu.
Nedrīkst atpalikt no laika
Viņa atceras, ka kultūras namā kolektīvs nekad liels nav bijis. “Administrācijā bija divi trīs cilvēki, un tā ir arī tagad. Vairāk bija tehnisko darbinieku. Laika gaitā mūs ir skārušas visādas pārmaiņas. Domāju, tās ir izjutuši visi kultūras nami. Mums bija jābūt ļoti elastīgiem, nekad nedrīkstējām atpalikt no laika. Tagad ar prieku esam secinājuši, ka esam to pratuši – nekas mums nav gājis mazumā, esam tikai auguši. Šodien kultūras namā ir daudz mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu. Jāsaka, ka līdz Mārītes Magones un Janīnas Kalniņas darba sākumam kultūras namā valdīja cits kultūrlaiks jeb kultūras dzīves posms, pieminētās darbinieces sāka jaunu posmu. Kad es atnācu, sākās atkal cits laiks ar savām prasībām un vajadzībām,” atceras A. Sallu.
Visiem vajag baltu gulbju
Aija atminas, ka uz kultūras dzīvi viņu aizvedusi tieši deja. “Vidusskolas pēdējā klasē ilgi domāju, kur mācīties tālāk, līdz atskārtu – ja patīk dejot, tad šim aicinājumam arī jāseko. Daudzi mani kā ļoti sekmīgu skolnieci no šāda soļa centās atrunāt, minot, ka tā tāda jampampiņu profesija vien ir. Vajagot apgūt kaut ko nopietnāku. Kad atjaunojās brīvvalsts un sākās reformas, redzēju dzīvē, kā daudzi tā saucamo nopietno profesiju pārstāvji palika bez darba, bet jampampiņi savu darbu veic joprojām,” smej Aija.
Direktore gan atzīst, ka iejusties kultūras darbā nebijis viegli. “Sākumā mani nepameta iekšējas pretestības sajūta, ka nevaru visu izdarīt tā, kā vēlētos un kā vajadzētu. Šķita, ka no manis sūc ārā visu pēdējo, jo visiem it kā vajag tos baltos gulbjus, bet nebiju droša, vai varēšu ko tādu panākt. Pēc manām domām, visgrūtākais šajā darbā ir tas, ka nepārtraukti radoši jādomā. Domāju, daudzi šo darbu pamet, jūtot, ka ir apsīcis domas lidojums, bet bez tā nevar. Šodien varbūt ir vieglāk, jo var sadalīt darbus – viens kā izpilddirektors var atbildēt par finansēm, cits var nodoties tikai radošajam darbam. Arī man ir bijušas krīzes. Nezinātājam grūti izskaidrot, kādu enerģiju no vadītāja paņem darbs ar kolektīvu. Tā īsti pie kultūras darba pieradu apmēram pēc 15 gadiem,” stāsta A. Sallu.
Kā vienu no sāpīgākajiem brīžiem savā ikdienā Aija atceras laiku, kad kultūras namam sāka brukt kolonas. “Atminos, ka ik rītu, kad ierados darbā, mani sagaidīja no jauna nobrukuši ķieģeļi. Toreiz līdzekļu daudz nebija, meklējām dažādus audumus, ar kuriem nosegt nobrukušās vietas. Ja nu tomēr nekas mani nav nobaidījis un vēl esmu te, tad, jādomā, kultūras nams pratis mani piesaistīt,” apliecina A. Sallu.
Uz nākotni skats cerīgs
Viņa par kultūras namu un tā auru ir dzirdējusi no citiem nostāstus, bet pati gan ne ar ko pārdabisku nav saskārusies. “Man ir stāstījuši, ka, staigājot pa skatuvi, dažkārt varot dzirdēt visādus brakšķus, bet man nekas tāds nav gadījies. Gandrīz divus gadus man trešajā stāvā bija dzīvojamā istabiņa, un bieži vēlā vakarā esmu apstaigājusi visas telpas, bet nevienu spoku neesmu redzējusi. Varbūt tādēļ, ka man ne reizi nav ienākusi prātā doma, ka kādā no šādām apgaitām es varētu to satikt. Var jau būt, ka tāds te ir, jo it kā jau katrā senākā ēkā mītot kāds spoks, bet, ja tas mani netraucē un grib ar mani labi sadzīvot, man nekas nav pretim,” saka Aija.
Direktore atzīst, ka dažādos laikos cilvēkiem pret dalību kultūras nama kolektīvos un piedalīšanos pasākumos bijusi atšķirīga. Ir bijuši paisumi un bēgumi. “Dažreiz ienāk prātā doma, vai mēs vēl ilgi būsim kādam vajadzīgi. Varbūt esam kā pēdējie mohikāņi. Jaunu darbinieku sejas kultūras darbā šodien grūti ieraudzīt. Tad atkal saņemamies un nospriežam – kamēr vēl te būs kāds, kas ienāk pa kultūras nama durvīm, mēs strādāsim un būsim vajadzīgi,” secina A. Sallu.
Viņa gan domā, ka nākotnē kultūras dzīve turpinās attīstīties, jo šobrīd kultūras namā darbojas daudzi kolektīvi, kuros valcēnieši var pavadīt brīvo laiku. Pati Aija vada trīs. Viņa atzinīgi vērtē pilsētas domes palīdzību. Ar pašvaldības atbalstu kultūras namā notiek apjomīgi remontdarbi, lai ēka būtu skaista savā jubilejā.
“Ļoti iepriecina, ka manis vadītajā ģimnāzijas kolektīvā ir daudz jauniešu, kuri aktīvi vēlas darboties pašdarbībā. Kultūras nams man devis labu pieredzi. Man dzīvē nekas nav viegli nācis. Visu esmu sasniegusi ar pūlēm, bet tagad par to, caur ko esmu izgājusi, es varu droši runāt, jo paļaujos uz te gūto pieredzi,” saka A. Sallu.
