Dzīvot uz divu tautu saskares robežas ir interesanti. Kad pirms 60 gadiem saņēmu norīkojumu darbā uz Valku, par savu nākamo dzīvesvietu zināju tikai pašu minimumu. Braucu gandrīz kā eksotiskā ceļojumā. Un jāteic, ka tolaik, piecdesmitajos gados, Valkā vēl bija sastopams ļoti daudz no tās savdabības, kas šeit veidojusies paaudžu paaudzēs. Teiksim, tolaik faktiski visi vecie pilsētas iedzīvotāji runāja vismaz trijās valodās, jo tā bijusi nepieciešamība kopš laikiem, kad ģimenes dibinājās līgavu zagšanas rezultātā. Valgas igauņu tautības iedzīvotāji arī pieprata minētās trīs valodas, vienīgi viņu piederību savam etnosam nodeva neatkārtojamais akcents. Kāds igaunis man paskaidroja: “Būs labāk redzams, ka neesmu krievs.”
Nav nevienam noslēpums, ka vēsturiski latviešu un igauņu attiecības, neskatoties uz ģimeņu sajaukšanos, nav bijušas ideāli draudzīgas. Tas veidojies jau kopš mūsu ēras sākuma, kad reti apdzīvoto Vidzemi sāka apgūt mežonīgo skitu šurp atspiestie balti, ar laiku pilnībā aizņemot teritoriju, ko somugri uzskatīja par savu. Tālākais jau bija krustnešu izraisītie savstarpējie karagājieni. Par 1920. gada robežu dalīšanu labi zināms, kad igauņu nacionālisti atcerējās saviem senčiem nodarītās pārestības, bet latvieši turējās pie vectēvu iesildītajām vietiņām. Un visus starpkaru gadus saglabājās tāda kā zemdegu gruzdēšana, kad vieni bija neapmierināti par nepieciešamību pamest mājiņas Valgā vai Kāģeres pagastā, bet otri atgaiņājās ar saviem stipriem argumentiem. Bet tad sekoja mums zināmie okupācijas gadi, kad visas nacionāla rakstura kurnēšanas tika noklusinātas un pusgadsimta laikā aizmirstas.
Gribu pieminēt 1984. gadu, kad uz robežas tika atklāts piemiņas akmens par godu 400 gadiem, kopš Valka-Valga ieguvusi pilsētas tiesības. Atklāšanas mītiņa laikā stāvēju maliņā ar igauņu draugu Viktoru Kollinu, un es viņam klusītiņām teicu, ka svešajai varai ir zināmais “Pax romana” efekts, proti, kad romiešu iekarotajās gallu zemēs apsīka vietējo cilšu savstarpējie kari. Viktors bažīgi paskatījās apkārt un nočukstēja: “Kuš, kuš!”
Kopš esam atguvuši neatkarību, mūsu attiecības veidojušās citā plāksnē, jo latviešiem sāka likties, cik pie mums slikti un cik labi ir Igaunijas pusē. Teiksim, kad vēl pastāvēja robežkontrole, Valgā tirgoja lēto cukuru, ko Eiropa realizēja no saviem pārpaliku uzkrājumiem. Tad visi, kam nebija slinkums, lamāja Latvijas valdību un slavēja igauņus, kas, lūk, rūpējas par saviem iedzīvotājiem. Atceros gadījumu, kad pēc lētā cukura mans paziņa speciāli bija iebraucis no Vijciema. Pusstundas laikā paguvis pārskriet pāri robežai un nopircis atvēlētos trīs kilogramus, autoostā laimīgs vēstīja, ka viņš ieekonomējis veselus 60 santīmus. Teicu, ka autobusa biļetei turp un atpakaļ viņš notērējis 70 santīmus. Šo piezīmi mans paziņa izlikās nedzirdam.
Iepirkšanās vienam pie otra pierobežas iedzīvotājiem raksturīga vienmēr un visur pat tad, ja šādai rīcībai nav saprotama iemesla. Un cenu atšķirības patiešām arī pastāv. Un nav taču tikai tā, ka latvieši vienīgie atrod kaimiņu pilsētā kaut ko finansiāli izdevīgāku, jo, piemēram, igauņi jau pasen atzinuši, ka Latvijas pusē daudz labāki ir kulinārijas izstrādājumi. Šī iemesla dēļ igauņi pat ar mieru atzīt, ka “Latvijā viss labāk”, bet viņi to parasti patur savā pusē robežai, savukārt latvieši par katru sīkumu gatavi izkliegt pa visu pasauli. Tas attiecas ne tikai uz valcēniešiem, jo pirms gada pat valsts līmenī avīžu un televīzijas žurnālisti ar skaļiem saukļiem apcerēja, cik slikta mūsu valdība, kas nesaprātīgu nodokļu rezultātā sadārdzinājusi degvielas cenu, kāpēc it kā visi latvieši spiesti savas mašīnas uzpildīt pie saprātīgajiem igauņiem. Bet pagāja daži mēneši, Igaunijas valdība palielināja akcīzes nodokli degvielai, un tagad situācija izveidojusies pretēja. Un mūsu vaimanātāji pēkšņi klusē, ne ar vārdu nepieminot jauno situāciju.
Tā ir patiešām igauņu rakstura īpašība, ka viņi lieliski prot lamāt savu valdību, bet dara to tikai paši savā valstī, lieki necenšoties nejaucības iznest uz ārpusi. Tas ir pilnīgi pretēji latviešu nacionālajam raksturam, jo par savām patikšanām un nepatikšanām esam ar mieru piebļaut pilnu visu pasauli. Tallinas runasvīriem gan sanāca neglītums ar jauna prezidenta izraudzīšanu, bet, kolīdz paši saprata, ka uz viņiem ar smīnu sāk raudzīties citās valstīs, tūdaļ prata savākties un vienoties.
Taisnību sakot, Igaunijai neatkarības gadu sākumā paveicies labāk par mums ekonomiskās situācijas uzlabošanā. Daļēji tas tāpēc, ka igauņi prata nobīdīt malā padomju laika birokrātiskos direktorus, turklāt viņiem bija krietni mazāks to kompartijas funkcionāru īpatsvars, kuri būtu pieskaitāmi idejiski pārliecinātajiem komunistiem. Otrs iemesls zināmajai veiksmei bija un ir tuvajām attiecībām ar Somiju, jo somu kapitāla ienākšana deviņdesmitajos gados deva visai nopietnu izrāvienu. Mums, latviešiem, tas liek nokaunēties, jo pirmskara periodā situācija bija pretēja. Latvijas padomju gadu funkcionāri visai veikli sagrāba teikšanu ekonomikā, nereti veselas rūpnīcas izlaupīja un izpārdeva lūžņos, sadibināja privātbankas, un tālāko jau zinām.
Tagad amizanta situācija izveidojusies alkoholisko dzērienu tirdzniecībā, kam sakars ar atšķirīgo akcīzes nodokļu likmi. Šajā biznesā, izrādās, visai būtiska loma ir somu tūristiem, jo Somijā alkohols padarīts patiešām par zelta ekvivalentu. Komiski liekas tikai tas, ka pirms kara situācija bijusi pretēja, kad Igaunijas teritorijā pirkto lēto spirtu kontrabandisti visvisādos ceļos pūlējās iedabūt Latvijā. Tikušas izmantotas ragavas ar dubultu grīdu, jo daudziem zemniekiem pēc robežu nospraušanas bija palikušas pļavas otrpus robežai, un tad ziemās nācās braukt pēc siena vezumiem. Kāds igaunis, kurš bērnībā ganījis govis pierobežā, stāstīja: “Kurā valstī kuro reizi ganīju, to īsti nezinu, bet pienu slauca Igaunijā.” Un tad jau ar kontrabandu arī radās izdevība piepelnīties.
Mūsdienās valcēnieši, kuri deklarējas Valgā, savu nepatriotisko izdarību dēļ nodara lielu finansiālu zaudējumu Valkas pilsētai. Ja notiktu tā, ka zaudētais pusmiljons nodokļu ieņēmumu paliktu Valkai, tad es domei ierosinātu iecerētās promenādes galā Lugažu baznīcas aizmugurē uzcelt kārtīgu pieminekli latviešu un igauņu vēsturiskam mierizlīgumam un turpmākai draudzībai uz mūžu mūžiem. Uz granīta postamenta varētu nostāties bronzā atlieti Lāčplēsis un Kalevipoegs (A. Pumpura versijā Kalapuisis), kuri savā starpā apmainās zobeniem. Ak, kā tad pie mums brauktu igauņu ekskursanti, pēc fotografēšanās pie pieminekļa visi sapirktos lētos padzērienus, aizbrauktu mājās un sadzertos aiz baltas skaudības.
Nujā, bet pagaidām mums nākas apskaust igauņus, kuri nenoliedzami ir dedzīgāki savas zemītes patrioti.
