“Mēs esam mazi un melni cilvēciņi, tāpēc nav jēgas cīnīties,” tā “Ziemeļlatvijai” teic mazgadīgu bērnu mamma, kura nesen piedzīvojusi populārās filmas “Kapeņu stāstiņi” cienīgu notikumu.
“Mēs esam mazi un melni cilvēciņi, tāpēc nav jēgas cīnīties,” tā “Ziemeļlatvijai” teic mazgadīgu bērnu mamma, kura nesen piedzīvojusi populārās filmas “Kapeņu stāstiņi” cienīgu notikumu.
Sievieti var saprast, jo viņai jādzīvo mazpilsētā, kur viens otru pazīst un līdzcilvēki zina arī, kādi notikumi risinās tepat blakus. Ģimenes piedzīvoto Valkas slimnīcas uzņemšanas nodaļā varētu arī noklusēt, ja vien žurnālista pienākums nebūtu informēt sabiedrību par notiekošo ar mērķi izskaust vīzdegunību tādu ārstu vidū, kuri zaudējuši līdzjūtību un, kuru vienīgais sauklis ir mazās algas, nevis palīdzības sniegšana cilvēkiem.
Nelaimes gadījums noticis kādā brīvdienā. Ģimenes galva privātmājas pagalmā darbojies ar urbi. Turpat līdzās rotaļājušies divi mazie puikas. Pēc darba tētis urbi ielicis ķerrā, ar kuru parasti vizinājis arī savus dēlus. Šoreiz puikas bijuši strauji un neaprēķināmi, tāpēc ķerra apgāzusies un smagais darbarīks uzkritis virsū vienam no puikām. Bērnam pa pārsisto lūpu sākušas gāzties asinis. Trauma bijusi nopietna, tāpēc apjukušie vecāki skrējuši pie kaimiņiem ar lūgumu nogādāt nelaimē cietušo uz Valkas slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Bērnam līdzi braucis tētis, jo mammai no lielā satraukuma pašai kļuvis slikti. Ierodoties slimnīcā, dežūrārsts (redakcijai ir zināms viņa vārds un uzvārds) nesteidzīgi apskatījis atbraukušos un sācis rakstīt dokumentus par to, vai pret bērnu vecāki nav pielietojuši vardarbību, nevis apturējis asiņošanu. Tā kā dokumentu rakstīšana vilkusies ilgi, palīdzību bērnam sniegusi māsiņa, kurai acīmredzot kļuva žēl nabaga asiņojošā bērna. Trauma bijusi nopietna, tāpēc bija nepieciešama brūces šūšana. To var izdarīt tikai ķirurgs, tāpēc dežūrārsts ieteicis tēvam sagatavot 20 latus, un tad viņš zvanīs ķirurgam, kurš tiks saukts sniegt palīdzību, citādi ģimenei pašai jādodas uz Valmieras slimnīcu pie ķirurga. Vīrietis teicis, ka viņam nav tādas naudas. Sarūgtināts viņš sameklējis paziņu ar mašīnu un nogādājis dēlu Valmieras slimnīcā, kur bērnam uzreiz sniegta palīdzība.
Dzirdot stāstu par šo gadījumu, rodas vairāki jautājumi. Ja vecāki būtu izsaukuši ātro palīdzību, kas bērnu nogādātu Valkas slimnīcā, vai tad arī viņiem par ķirurģisko manipulāciju būtu bijis jāmaksā? Kā zināms, mūsu valstī noteikts, ka bērniem līdz 18 gadiem medicīniskā palīdzība ir bez maksas. Un ja arī pēc Valkas un Valmieras neatliekamo medicīnisko palīdzības dienestu apvienošanas ātrā palīdzība bērnu nogādātu Valmieras slimnīcā, vai šoreiz mediķi paši nevarēja piedāvāt mazo pacientu ar ātro palīdzību aizvest uz gandrīz 50 kilometru attālo slimnīcu?
“Ziemeļlatvijai” ir zināms vēl viens līdzīgs stāsts, kad pēc traumas gūšanas tuvinieki paši veduši uz Valkas neatliekamo palīdzību cietušo, domādami, ka tā ātrāk tiks pie palīdzības saņemšanas. Arī viņiem dežūrārsts pateicis, ka jāzvana ķirurgam un par to būs jāmaksā 20 latu. Šajā gadījumā ķirurgs nebija sasniedzams, tāpēc tuvinieki cietušo aizveduši uz Valmieru.
Tā pieņemts, ka cilvēki baltos uzsvārčos nelaimē nokļuvušajiem vispirms cenšas palīdzēt, nevis diktēt noteikumus un izteikt pārmetumus. Ja mediķis ar vairāku gadu darba pieredzi nav vairs spējīgs just līdzi bērnam un sniegt konstruktīvus paskaidrojumus apjukušiem vecākiem, medicīnā viņam vairs nav ko darīt. Vienīgais attaisnojums ir darbaroku trūkums. Ko pacientiem dod neiejūtīgi un nesaprotoši mediķi, ja viņiem ar aizvainojumu un pazemojumu jādodas uz citu ārstniecības iestādi. Ne velti bērnu mātei joprojām sāp sirds par notikušo.
