Sārtā kļavas lapa
To sārto kļavas lapu,
Ko vējš no koka rauj
Tu pacel man to, mīļais,
un ieliec maigi manās plaukstās.
Tad uzmanīgi ieskaties tās rakstā.
Tu brīnīsies, cik ir tai daudz stāsta…
Kā uzplauka mazs pumpurs,
saules, vēja izauklēts,
Un kā par skaistu kļavas lapu tapa tā.
Kā Dieviņš to ar vieglu roku
sārtās krāsās ietērpa.
Vēl pakavē acis lapas dejā,
Cik tā viegli un brīvi skatās saulītei sejā,
lidojot pasaulē plašā.
Vai mēs tā varētu?
Tu, jautājumā ieklausoties,
ieskatījies acīs manās.
Es nosarku kā kļavlapa,
kas rokās manās,
Jo zināju,
tās mīļumu tev stāstīja.
Tu teici: dod roku man,
Iesim pa kļavu aleju,
kur rotaļājas varavīksnes prieks.
Salasīsim sev tik daudz sārtu kļavlapu
kā skūpstus mūsu,
Kas mūsu sirdīs ziedēs,
mīlestībā pārvērtīsies.
Līdz kamēr vien pasaulē,
Dievs sārtās kļavlapas zīmēs…
