Vēlme vispirms atbalstīt savējos un tikai pēc tam – pārējos cilvēka dabā ir mūžsena. Piemēram, ja Saeimā nav labi pazīstamu deputātu, tad netiks arī eiro no deputātu kvotām. Katru gadu, veidojot valsts budžetu, finansējums tiek atvēlēts arī Saeimas koalīcijas deputātiem, kuri šo naudu drīkst tērēt pēc saviem ieskatiem, bieži vien atbalstot dzimto pusi. Šogad atbalstīti priekšlikumi par aptuveni 20 miljoniem eiro, ko deputāti nolēmuši piešķirt dažādiem sporta infrastruktūras objektiem, reliģiskām organizācijām un pašvaldību projektiem.
Raugoties no pozīcijas “katram savs krekls tuvāks”, es kā smilteniete par tādu kārtību varu priecāties, jo Smiltenes novadam no deputātu kvotām labums tiek gandrīz katru gadu, un šogad tas ir pavisam dāsns. Taču pat tad, ja deputātu kvotu princips veicina manas dzimtās puses uzplaukumu, šāds naudas sadalījuma mehānisms nav atbalstāms izteiktā subjektīvisma dēļ. Un, ja jau Latvijas valsts budžetā ir brīva nauda neparedzētiem gadījumiem, tad iesaku katram Saeimas deputātam savu kvotas daļu ik gadu piešķirt smagi slimajiem Latvijas iedzīvotājiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem, kuru veselību un pat dzīvību šodien ar saviem ziedojumiem faktiski glābj mūsu valsts iedzīvotāji un labdarības fondi. Katram deputātam pretī – vienu, divus, trīs konkrētus slimus cilvēkus, kuriem palīdzēt.
Pēc vēstījuma par deputātu kvotām nākamais sižets TV3 ziņās bija par Baibu Baroni – jaunu sievieti, kurai Latvijas iedzīvotāji 25. dzimšanas dienā pasniedza dāvanu dzīvības cenā, saziedojot 50 000 eiro aknu transplantācijai. Latvijas valsts šo operāciju neapmaksā. Jaunietes ģimenei nācās lūgt līdzcilvēku palīdzību gan operācijas veikšanai, gan rēķinam par uzturēšanos slimnīcā Tartu.
