Pēc Donalda Trampa ievēlēšanas par prezidentu visi saziņas līdzekļi pārpilni ar visa veida komentāriem un pravietojumiem.
Viena no neveiksmēm esot tā, ka visas socioloģiskās aptaujas prognozēja Klintones uzvaru. Kaut pēc nodoto balsu kopskaita Klintone patiešām būtu atzīstama par uzvarētāju, pēc elektoru skaita pa štatiem viņa tomēr zaudēja. Bet vai aptaujas patiešām tik ļoti kļūdījās? No 50 štatiem prognozes izrādījās pareizas 45 gadījumos. Par diviem štatiem aptaujas uzrādīja līdzvērtīgas izredzes, tur ar nelielu pārsvaru uzvarēja Tramps. Kļūda notika tikai par trīs štatiem, un arī tur Trampa pārsvars izrādījās minimāls. Teiksim, Mičiganas pavalstī, kur balsoja vairāk nekā pieci miljoni, balsu starpība starp abiem kandidātiem bija tikai 11 tūkstoši. Tas nozīmē, ja kādi seši tūkstoši no Trampa pielūdzējiem būtu nobalsojuši par Klintoni, tad rezultāts būtu citāds. Sociologi to neatzīst par būtisku kļūdīšanos.
Tagad, kad Tramps sācis veidot savu komandu, varam jau spriest, ka priekšvēlēšanu samuldējumi atstāti pagātnē. Kopumā komanda solās būt nopietna, jo tagad izšķirošu vārdu saka arī Republikāņu partijas vadība. Kādreiz Iļja Ērenburgs gan ironizēja, ka starp ASV lielajām partijām maza atšķirība, jo demokrāti esot par republiku, bet republikāņi par demokrātiju. Tomēr praksē pierādījies, ka Republikāņu partija ir krietni šerpāka savās nostādnēs pret Krievijas ambīcijām. Trampam, protams, nav nekādas pieredzes starptautiskajos jautājumos, un arī pašlaik redzams, ka prezidentūras laiku viņš grib pilnā mērā izmantot savas ģimenes bagātību vairošanai. Par to liecina radu un ģimenes locekļu iesaistīšana prezidenta komandā. Tāpēc mūs var interesēt tas, kurš kļūs par nākamo valsts sekretāru.
No Trampa panākumiem vēlēšanās visas pasaules politiskie līderi var izdarīt vienu būtisku mācību sev, proti, ka mūsdienās izšķiroša loma piešķirama sociālajiem tīkliem, jo gan drukātā prese, gan televīzija vairs nesasniedz lielu daļu auditorijas. Savulaik Kenedijs uzvarēja vēlēšanās tāpēc, ka pirmoreiz vēsturē izšķīrās par debatēm televīzijā, savukārt Tramps ir pirmais, kurš pilnā mērā izmantoja sociālos tīklus, kur iztērēja 19 miljonus dolāru. Savukārt Klintones komanda šo iespēju ignorēja pilnībā, iespējams, tāpēc arī zaudēja.
Maskavas progresīvie žurnālisti, cik nu tādu palicis, ievieš arī nelielu skaidrību jautājumā par Kremļa cerībām sadarbojoties ar Trampa administrāciju. Mēs labi zinām par tām gavilēm, kas valdījušas Krievijas Valsts domes deputātu nometnē, tāpat ikviens no mums var pārliecināties par Kremlim uzticamo žurnālistu nostāju. Bet, kā apgalvo labi informētais žurnālists Venediktovs, tad Kremļa pašu augstāko varasvīru nometnē nekādas skaļas eiforijas nav bijis. Putins uzmanīgi nogaida. Ir zināms, ka arī pēc britu balsojuma par izstāšanos no ES Putins savu tuvāko komandas locekļu sajūsmu esot bargi apsaucis. Ja Eiropas valstu ekonomiku kratīs neveiksmes, tad tas atbalsosies arī Krievijā. Par šādu secinājumu Putins būtu pat uzslavējams kā tālredzīgs politiķis. Laikam taču ir kaut ko iemācījies.
Kamēr daudzi jautājumi palikuši neskaidri, Latvijai jādara tas, ko varam izdarīt. Piemēram, mums visas iespējas stiprināt sakarus ar Kanādu un Ķīnu. Brīvās tirdzniecības līgums ar ASV pagaidām kļuvis problemātisks. Un pašā Eiropas Savienībā sagaidāmas divas ļoti nozīmīgas vēlēšanas – Vācijā un Francijā. Un neviens nevar garantēt, ka kuru katru brīdi atkal kaut kur nenograndīs ekstrēmistu sarīkots slaktiņš. Reāli teroraktu draudi visu laiku vairo Trampam līdzīgu politisko spēku popularitāti. Kaut Krievija no politiskiem satricinājumiem it kā pasargāta, tomēr jūtams, ka pat tur Putins par iespējām turpināt savu ilgmūža valdīšanu vairs nav īsti pārliecināts. Kaut savu tuvāko draugu Sergeju Ivanovu viņš nesen it kā palaida pensijā, paša Ivanova izturēšanās Kremļa gaiteņos liecinot par īpaši uzsvērtu valdonīgumu. Ej nu sazini, ko tas var nozīmēt.
***
Neatkarīgi no Putina nodomiem, pagaidām Kremļa propagandisti nedaudz pieklusuši Amerikas gānīšanā. Kamēr pastāv cerības Trampa uzvaru izmantot savu revanšistisko mērķu labā. Komentētājs Parhomenko, kurš pēdējā laikā atradis darbu ASV, pārliecināts, ka Kremlis cer diplomātijā Trampu apmānīt. Tam var ticēt, jo bizantiskajai kultūrai vispār raksturīga blēdīšanās un krāpšana. Varam atcerēties, kā savulaik Hruščovs centās apspēlēt Kenedija administrāciju, rezultātā izraisot Kubas krīzi. Arī Gorbačovs tā sauktās Reikjavikas tikšanās reizē bija sagatavojis viltīgu plānu, lai apmuļķotu Reiganu, kas tomēr neizdevās.
Tikmēr pašā Krievijā milzu rezonansi izraisījusi ietekmīgā ekonomikas attīstības ministra Uļukajeva it kā atmaskošana milzu apmēru kukuļņemšanā. Pasaulē pietiek naivuļu, kuri uzteic Putinu, ka nu beidzot sākusies nopietna cīņa pret korupciju. Patiesībā viss gluži pretēji – ir novākts no ceļa pārāk godīgs ministrs, kurš traucējis Putina komandas (faktiski bandas) stiprajam vīram Sečinam sagrābt Baškīrijas naftas kompāniju, – viņam kļuvis par šauru ar to, ka jau pārvalda lielāko daļu no tā, kas ticis pēc JUKOS atņemšanas Hodorkovskim un citiem akcionāriem. Putinam šādi salaupīto bagātību saimnieki sevišķi noderīgi, jo viņi drebēt dreb par to, lai Kremļa varas gaiteņos nekas nemainītos. Turklāt ikvienam šādam draugam Putinš jebkurā brīdī var palūgt, lai apmaksā, teiksim, kārtējo “Putinjugenda” salidojumu vai tamlīdzīgi. Paņēmiens ar naudas portfeļa piespēlēšanu nav nekāds jaunums, cietumā jau atrodas cits liberālis Belihs, kurš vieglprātīgi savulaik piekrita būt par gubernatoru mežiem bagātā novadā. Safabricēta apvainojuma rezultātā cietumā ieslodzīts populārā Navaļnija brālis. Un cik gan nav tādu godīgu pilsoņu, kurus policijas vai prokuratūras iestādes novāca no ceļa, slepus automašīnā ievietojot narkotikas vai sprāgstvielas? Kad advokāti apmeklē izmeklēšanas izolatorā sēdošu klientu, viņi vispirms savam uzvalkam aizšuj visas kabatas – lai tur uzraugi pēkšņi nevarētu atrast kādu nezināmas izcelsmes mobilo telefonu vai narkotiku porciju. Krievija kļuvusi par pilnīgu varas iestāžu patvaļas poligonu.
