Pēdējās nedēļas man bijušas emocijām ļoti piesātinātas. Reģionālajā laikrakstā “Kursas Laiks” izlasīts apraksts par ceļojumu uz Smilteni, internetā aplūkotas fotogrāfijas, sastapti cilvēki un laikapstākļi dabā – visi šie nesaistītie notikumi rosināja uz pārdomām par to, cik Smiltene ir fantastiska vieta Latvijas kartē.
Protams, viss ir atkarīgs no tā, kā mēs katrs raugāmies uz notiekošo. Ja gribēsim, tad pat labākajā nodomā un rīcībā atradīsim ko sliktu un peļamu. Pagājušajā nedēļā gatavojot valsts svētku numuru, par šo tēmu intervēju Agiju Kukaini. Viņa teica: “Esmu iemācījusies skatīties un novērtēt to, kas mums ir dots, nevis to, kā nav.” Piebilstot, ka apzināti izvairās no negatīvas informācijas, tādējādi labais ņem virsroku.
Starp citu, tas strādā! Vienu dienu pilsēta bija piesnigusi kā pasakā. Lai arī jau bija vēls vakars, nodomāju, kas zina, vai šoziem vēl piedzīvosim tik fantastisku vakaru. Tik balti, gaiši un silti. Kad citos namos jau gaismas logos sāka izdzist un cilvēki pamazām devās pie miera, soļoju uz garāžu pakaļ ragaviņām, lai kopā ar meitu dotos uz kalniņa. Gluži kā bērnībā kopā ar māsu, tā arī tagad pagalmā abas ar meitu braucām no kalna ragavās, purinājām sniegu no zariem un zīmējām eņģeļus sniegā. Mēs izbaudījām sniegoto vakaru un no sirds priecājāmies. Tā sen nebiju jutusies.
Vēl es katru reizi ar sajūsmu noraugos uz monumentālo Latvijas karogu, kas plīvo virs Jāņukalna un tumsā ir izgaismots. Tas ir tik īpaši.
Mēs patiešām varam priecāties ar tik daudzām lietām un notikumiem. Iespējams, reizēm tikai vajag, lai kāds uzsit pa plecu, pamudina vai paraugās uz mums no malas. Kā to darījusi “Kursas Laika” žurnāliste Lāsma Gaitniece: “Lai arī tā ir mazpilsēta, smiltenieši seko līdzi laikam un vienā otrā jomā ir apsteiguši dažu no lielajām Latvijas pilsētām.”
