Novembris ir tas gada mēnesis, kad nevar saprast, vai ir ziema vai vēls rudens. Rakstot šīs rindas, aiz loga redzamais pelēkums un kūstošais sniegs neuzlabo omu, bet gan rosina drusku pačīkstēt un pažēloties. Lai tas nekļūtu par ieradumu, mēģināju izdomāt, kas mani šajā visnotaļ drūmajā laikā iepriecina un liek uz dzīvi raudzīties pozitīvi. Vispirms jau tā ir stabilitātes sajūta. Lai arī kā reizēm negribas celties agri no rīta un domāt par daudzajiem darbiem, intervijām, sapulcēm un rakstiem, tomēr tas, ka cilvēkam ir tīkams darbs, ir ļoti svarīgi.
Vēl mani iedvesmo cilvēki, kas ar savām rokām spēj radīt skaistas lietas. Vienalga, vai tas ir uzadīts siltu zeķu pāris vai malkas krāsnī uzcepta īsta lauku torte. Zinot, ka mūsdienās dzīvot laukos nemaz nav tik rožaini, tomēr ar baltu skaudību skatos uz veiksmīgām un laimīgām ģimenēm, kas saimnieko savos lauku īpašumos. Strādājot “Ziemeļlatvijā”, esmu iepazinusi vairākas tādas ģimenes, kurām nav prātā ienākusi doma pamest saimniekošanu un meklēt vieglāku dzīvi.
Vēl mani līdz sirds dziļumiem aizkustina pagasta dramatisko teātru dalībnieki un vispār pašdarbnieki. Novembra sākumā Valkas pilsētas kultūras namā notika novada Teātra diena, kurā noskatījos piecas izrādes. Ne par vienu no tām nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, jo, skatoties, kā uz skatuves ņemas ikdienā iepazīti novadnieki, ir prieks par viņu uzdrīkstēšanos un vēlmi izkrāsot savu ikdienu. Manuprāt, tas arī ir pats svarīgākais – prast ieraudzīt labo un krāsaino, lai visu laiku nebūtu jāgruzās par lietām, kuras tāpat nevar ietekmēt. Man reizēm tīk uzdungot Liepājas brāļu populāro dziesmu “Tikai tā!”. Tās vārdi izsaka daudz: “Tie ir mūsu sapņi, mūsu krāsas, kurās savu dienu krāsojam…”
