18. novembris
Šī diena ir svētki visai latviešu tautai,
Bet katrā ģimenē īpaši gaidītai, sauktai.
Pirms daudziem, daudziem gadiem tā bija,
Šai dienā mans tētis ar mammu gredzenus mija.
Kāds brīnums! Naktī uzsnidzis bija sniegs,
Balts, pūkains un ļoti biezs.
Sniegs zemi ar debesīm kopā jauca,
Kād kāzu viesi pajūgu kamanās brauca.
Bet vēlāk, lai kādus līkločus dzīve mums jauca,
Tēvs šo dienu par skaistāko savā mūžā sauca.
Reizēm, kad debesis savilkās tumšas un drūmas,
Kad nebija maizes, tik asaras sūras,
Tēvs apvija rokas mums visiem tik cieši
Un mīļus vārdus dzirdējām bieži.
Viņš teica, vēl mirklis, jau saulīte ceļā,
Un smaids atgriezās katram mums sejā.
Un liktenis nelikās vairs tik bargs,
Jo tēvs bija vienmēr ģimenes atbalsts un sargs.
Un katru gadu, kad uzausa skaistākais
novembra rīts,
Tas bija sapņiem, ilgām un cerībām tīts.
