Valkas rajona pilsētu un pagastu kultūras darbinieki katru gadu dodas kādā tuvākā vai tālākā ceļojumā iepazīt citviet uzkrāto pieredzi.
Valkas rajona pilsētu un pagastu kultūras darbinieki katru gadu dodas kādā tuvākā vai tālākā ceļojumā iepazīt citviet uzkrāto pieredzi. Šoruden iegadījās Rietumukraina.
“Pērn bijām Slovākijā. Mūsu braucieni no ekskursijām atšķiras ar to, ka esam nevis parasti ekskursanti, bet dodamies turp, izmantojot konkrētu cilvēku uzaicinājumu. Šoreiz bijušos valcēniešus – Demidovu ģimeni – atradām Ukrainā. Šo valsti izvēlējāmies tāpēc, ka Ukraina ir atvērta, turklāt vēlējāmies redzēt, kā izskatās ārpus Eiropas Savienības. Jau kopš pašas robežas šīs atšķirības sajutām,” stāsta Valkas rajona padomes Kultūras nodaļas vadītāja Līga Lāne.
Pašlaik jādomā par izdzīvošanu
Sarežģījumi uz robežas radās gan izbraucot, gan atgriežoties ES. Līga secina, ka viņas un vecākai paaudzei šis brauciens bija atgriešanās apmēram 15 – 20 gadus senā pagātnē. Jaunākiem cilvēkiem pasākums bija sava veida eksotika un jaunas pieredzes iegūšana. L. Lāne atzīst, ka bez Tatjanas un viņas vīra palīdzības Ļvovas apgabals tik labi nebūtu iepazīts. Šī ģimene Valku atstāja pirms 15 gadiem. Ukrainā braukšanas kultūra ir ļoti atšķirīga no mums ierastās. Lai arī ukraiņi braukšanas lietas pamazām cenšas sakārtot, tomēr pagaidām tur luksofori ir tikai dekorācija un, piemēram, automašīnas apstāties var jebkurā vietā. Brauciena dalībniekiem vislielāko iespaidu atstāja senā arhitektūra. Diemžēl vecās ēkas joprojām nav sakārtotas un izskatās apmēram tā, kā bija Latvijā pirms pārdesmit gadiem. Ukrainā šajā jomā nav ļauts darboties privātajam kapitālam, tāpēc viss novelts uz valsts un pašvaldību pleciem. “Nevēlos sacīt neko sliktu par Ukrainas kultūras un tautas namu situāciju pašlaik, jo pie mums bija gluži tāpat. Tuvajās ārzemēs, piemēram, Pleskavas apgabalā jau ir tāpat, ka blakus restaurētajiem kultūras pieminekļiem staigā pīles un zosis un tās jau dabiskās vajadzības nekārto noteiktās vietās kā cilēki. Redzējām ļoti daudz interesantu kultūras objektu, visur skaisti kastaņu un valriekstu koki, apbrīnojami gardās ukraiņu melones, arbūzi un vēl bezgaldaudz skaistu lietu,” atceras L. Lāne. Viņai gadījās sastapties ar kādu augstskolas pasniedzēju, kurš pašlaik strādā par taksometra šoferi. Uz jautājumiem par kultūrsituāciju valstī viņš atbildēja vienkārši – par to nedomājam, jo pašlaik mums jādomā par izdzīvošanu.
Jebkurš ciemiņš ir mīļš un gaidīts
Politiskie procesi valstī ir sarežģīti. Rietumukraina orientējas uz Eiropu, bet austrumpuse atbalsta slāvu (Krievijas) lietas. Tikai viņu pašu ziņā ir turpmākā ceļa izvēle. L. Lāne domā, ka pašreizējā situācijā viņiem būs grūti iekļauties ES struktūrās, taču tas ir normāls attīstības process, gluži tāds pats, kā savulaik Latvijai. Bijusī valcēniete Tatjana strādā par skolotāju, un viņas pamatalga ir tikai 50 latu mēnesī. Pārtikas preces Ukrainā ir tikai nedaudz lētākas nekā Latvijā, tāpēc dzīves līmenis nav augsts. Tiesa, pakalpojumi un vietējo ražotāju rūpniecības preces ir ievērojami lētākas nekā Latvijā nopērkamās. Valkas grupas “cenu eksperti” ievēroja, ka Ļvovā īpaši lēti ir sudraba izstrādājumi un zāles. “Daudz Valkas cilvēku visu mūžu, turklāt ar panākumiem, ir lietojuši Krievijā un Ukrainā ražotos medikamentus. Nu liktenis piespēlēja gadījumu, kad sev un tuviniekiem varēja iegādāties šīs zāles. Ukraiņu aptiekāri smaidīja un brīnījās, kāpēc jāpērk 10 zāļu iepakojumi, kuri maksā 10 santīmu gabalā. Protams, ar izvešanu bija problēmas. Tas ir sadzīvisks absurds,” pārliecināta L. Lāne. Ukrainā nopērkamie populārākie suvenīri ir gorilka (degvīns) un tikai tur nopērkamais īpašais speķis.
Viens no nepatīkamākajiem brīžiem bija grupas atgriešanās ierastajā ES sistēmā uz Polijas robežas. Zīmodziņu spiešana pasē nebūtu nekas īpašs, taču robežsargu uzdotie jautājumi bija ne tikai lietišķi, bet arī visnotaļ dīvaini, kāds nu kuram tobrīd garastāvoklis. Nebija patīkami, ka visas ceļojuma somas bija jāizkrauj uz gariem galdiem, turklāt, nezin kādēļ katram grupas dalībniekam bija jāsamaksā četri lati par atgriešanos dzimtajā pusē. Lai poļi visas latvju pauniņas nekontrolētu, prasītā summa tika samaksāta. No autobusa loga novērotas vairākas epizodes, ka bez jelkādām ceremonijām arestēja mātes ar bērniem, demontētas vieglo automašīnu durvis, bet to salikšana atstāta īpašnieka ziņā un tā joprojām. Pilnīga patvaļa.
Nepatīkamie notikumi uz robežām nespēja sabojāt grupas kopiespaidu par ceļojumu. “Ukraiņi ir neparasti labestīgi un pretimnākoši. Viņi allaž ir atvērti jebkādām sarunām. Ieejot jebkurā lauku mājā, saimnieki ciemiņus uzņems kā visgaidītākos viesus un mielasta galdā liks visu, kas tobrīd ir mājās,” atceras L. Lāne. Viņa priecājas, ka saprašanos braucienā rada visu paaudžu cilvēki. Redzēts daudz, pat operas izrāde ar spāņu mākslinieku piedalīšanos.
Golgatas ceļš iespaidīgāks nekā Jeruzalemē
Valkas rajona kultūras darbinieki Ļvovas apgabalā viesojās pēc Gorodokas rajona administrācijas Kultūras nodaļas uzaicinājuma un dalījās pieredzē par kultūras darba organizāciju un kultūras mantojuma saglabāšanas procesiem Ukrainā. Brauciena laikā bija tikšanās ar Ļvovas apgabala un pilsētas pašvaldības un kultūras darbiniekiem par kopējo un atšķirīgo kultūras administratoru darbībā, iepazīšanās ar Rietumukrainas kultūrtūrisma piedāvātajām aktivitātēm, kā arī materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas procesiem.
“Brauciena ietvaros bija noorganizētas arī ekskursijas uz vairākiem ievērojamiem arhitektūras pieminekļiem. Iedzīvotāju dzīves stilu vairāku gadsimtu gaitā palīdzēja iepazīt Ļvovas brīvdabas muzejs, kur ir apskatāmas skolas, baznīcas, smēde, vējdzirnavas un dažādas dzīvojamās ēkas. Pavisam īpašas sajūtas bija, ejot pa Jēzus Kristus Golgata ceļu, kas ved kalnā, un tās ir 14 pieturvietas ar dažādiem fragmentiem no Golgata ceļa – tur ir gan Jēzus sišana krustā, gan noņemšana no krusta, gan likšana zārkā, un tas viss ir attēlots ar iespaidīgām statujām. Arī Valkas teātra režisors Aivars Ikšelis atzina, ka šis Golgata ceļš ir izveidots daudz interesantāks nekā Izraēlā, kur ir tikai simboliskas pieturvietas. Golgata ceļa beigās alā ir izveidots templis, kurā katrs var ieiet un iedegt svecīti, atminoties savus tuviniekus. Svētā Nikolaja tēva Vasilija Krehivskas klosterī viens no tur dzīvojošajiem mūkiem iepazīstināja ar klostera apkārtni, tradīcijām un tur pastāvošo stingro dienas režīmu,” atceras brauciena dalībniece Inguna Medne.
Interesanti, ka mūki var strādāt tikai līdz pulksten 17.00 un no 21.00 līdz nākamās dienas rīta lūgšanu laikam nedrīkst sarunāties. Labas idejas vērta bija pie Ļvovas pilsētas domes ēkas izveidotā apgleznoto lauvu izstāde. ES ir bijuši līdzīgi projekti ar, piemēram, govīm.
Uz katra galda stūra pa ķiplokam
Interesanti bija salīdzināt Ukrainas un Latvijas dzīves līmeni. Minimālā alga tur ir 42 lati. Pensionāri vidēji saņem 38 latus (lielāka pensija ir tiem, kuri saņem izdienas pensiju), bērnu pabalstu maksā tikai līdz trīs gadu vecumam, skolotāju darba alga ir apmēram no 50 līdz 100 latiem. Par dzīvokli (ziemā) jāmaksā no 40 līdz 50 latiem. Ņemot vērā, ka minimālā alga ir gandrīz trīs reizes mazāka kā Latvijā, preces veikalos nebūt nav tikpat daudz reižu lētākas. Protams, ka tās ir lētākas kā pie mums, bet ievestās preces ir aptuveni tādās pašās cenās, kādas tās ir Latvijā. Aptuvenā benzīna cena Ukrainā ir: 98. markas benzīns maksā 51 santīmu par litru, 95. markas benzīns– 46 santīmus, bet dīzeļdegviela – 37 santīmus litrā.
Ļvovas apgabalā daudzviet bija redzami lieli kukurūzas lauki un pārsteidzoši daudz ķirbju, kurus izmanto arī kā lopbarību. Ielas malās ukraiņi pārdod savos piemājas dārzos izaudzēto produkciju, kā arī mežā salasītās sēnes vai riekstus. Ļoti saldas ir tur augošās melones. Arī saldējums un citi vietējie pārtikas produkti tur garšo nedaudz citādāk kā Latvijā – tie ir bez mums jau tik ierastajiem konservantiem.
Dažas ukraiņu tradīcijas ir nedaudz līdzīgas mūsu – latviešu – tradīcijām. Bērni ļoti gaida 19. decembri – Svētā Nikolaja dienu. Šis personāžs ir kā prototips mūsu iemīļotajam Ziemassvētku vecītim. Jau 18. decembra vakarā bērni saliek zeķītes un tad otrā rītā skatās, kas tajās iekšā. Paklausīgajiem tur parasti ir saldumi, bet nerātnajiem – var būt arī žagars. Ļoti bagātīgu galdu ukraiņi klāj uz Ziemassvētkiem, kad ir jābūt 12 ēdieniem. Katrs izvēlas sev tīkamākos ēdienus, bet pilnīgi noteikti tur ir jābūt borščam, sēņu mērcei un kāpostu tīteņiem (pirmajā dienā – bez gaļas), vinegretam un kompotam no žāvētiem augļiem. Galdā parasti liek arī trīs vai četru veidu mājās ceptus saldumus. Vēl Ziemassvētku galdā mēdz likt siļķi, ceptu zivi (bez olas) un vareņikus ar austiņām (sēnēm). Uz galda liek degošu sveci, bet zem galdauta paber nedaudz siena, kurā ir jābūt riekstiem. Sienu var pabērt arī zem galda. Uz katra galda stūra ir jābūt pa ķiplokam, jo tie sargā no visa nelabā. Kad vakariņas ir paēstas, mazie bērni lien zem galda un klaigā kā vistas, lai turpmāk vistas dētu daudz olu. Kad pavakariņots savās mājās, tad dodas apciemot radus, bet bērni iet pie krusttēva un krustmātes.
Ļvova ir dibināta 1256. gadā. Laika gaitā pilsēta ir ieguvusi dažādus epitetus un to mēdz saukt gan par mazo Parīzi, gan par lauvu pilsētu, gan arī par pilsētu, kur paliek sirds – ja vienreiz ir būts Ļvovā, tur gribas atgriezties vēl un vēl. Par to, ka tā ir lauvu pilsēta, var pārliecināties vai ik uz soļa, jo pilsētā ir ļoti daudz lauvu skulptūru. Cik īsti, neviens nezina, jo tās nav saskaitītas, un katram Ļvovas apmeklētājam ir iespēja to izdarīt pašam. Pilsētā mīt apmēram 800 tūkstoši iedzīvotāju. Ļvovā ir daudz banku un aptieku. Apbrīnas vērta ir pilsētas arhitektūra – no gotikas līdz mūsdienām – un daudzas ēkas ir ar krāšņiem, akmenī cirstiem rotājumiem.
